Viktors AVOTIŅŠ

Valsts Meža dienesta (VMD) ģenerāldirektors Jānis KINNA intervijā Neatkarīgajai stāsta, kāpēc iesniedzis atlūgumu.

- Atlūguma iemesls – Zemkopības ministrijas rīkojums Nr.45 Par Valsts meža dienesta funkcionālo un strukturālo optimizāciju ir ļoti lakonisks. Faktiski tā ir norāde, kā dienestam būs darīt. Man likās, ka šāda rīkojuma pamatā jābūt konkrētai izpētei, nozares cilvēkiem jāzina šīs norādes efektivitātes pamatojums. Un tad profesionāla diskusija rada rīkojumu. Taču ministrijas dienestu mājas lapās neko tādu neatradu.

- Tāda pamatojuma nav, un jūs velti to meklējāt. Rīkojumam nav pamatojuma.. Taču ministram ir izveidojies viedoklis. Un tad nu jūs tur dienestā paši visu izdariet atbilstoši mūsu viedoklim. Bet – tie viedokļi mums nesakrīt. Fundamentāli – vienā punktā. Mežniecību integrācija virsmežniecībās. Ja lasīsim latviski – mežniecību likvidācija un funkciju nodošana virsmežniecībām. Es tam piekrist nevaru un pēc būtības nepiekritīšu. Jo visus sešus gadus, kopš es šo dienestu vadu, esmu to virzījis uz pretējo pusi. Esmu mežniecību lomu, lomu dzīvē, lomu mežu uzraudzībā, materiālo nodrošinājumu tikai palielinājis. Līdz ar to mežniecības ir spēcīgas, pašapzinīgas, gudras,... spējīgas veikt savas funkcijas. Tagad norakstīt to nost un teikt – nē, tas bija nepareizi!, es neesmu gatavs.

Mēģinājumi uztiept VMD voluntārus priekšstatus par “reorganizāciju” parādījās līdz ar ministru maiņu. Es 2010. gadā ierosināju turpināt nevis revolucionāro, bet gan to evolucionāro attīstību, ko veicam kopš 2005. gada. Man teica – nē, nē, nē... jātaisa fundamentāla reorganizācija un tu tur neko vairāk nedari. 2010. gadā tika radīta darba grupa Arvīda Ozola vadībā, kurai vajadzēja izvērtēt dienesta funkcijas un izdomāt, no kurām atteikties. Šī grupas darbība beidzās bez rezultāta. Arī manas nepiekāpības dēļ, jo nepiekritu būtiskam finansējuma samazinājumam. Pērn būtiskas izmaiņas dienesta struktūrā netika veiktas. Tad nāca šis rīkojums. Jā, sauklis – maza un efektīva pārvalde – ir skaists, taču tas, kāpēc būtu vajadzīga fundamentāla reforma, likvidējot mežniecību tīklu un noņemot Meža dienestam nost vēl veselu rindu citu funkciju, nav pamatots.

- Man savulaik mācīja, ka, veicot pārvaldes reformas, ir bezjēdzīgi manipulēt ar kapilāro (izpildītāju, zemāko algu saņēmēju,..) līmeni, kamēr nav novērtēta sistēmas efektivitāte kopumā. Tāpēc es gribēju atrast pamatojumu.

- Redziet, tur jau ir tā pretruna šajā dokumentā. No vienas puses Zemkopības ministrija saka, ka vajag palielināt zemākā līmeņa lēmumu pieņemšanas apjomu, no otras puses – prasa likvidēt mežniecības. Tā ir ļoti būtiska pretruna. Un ir jāsaprot tas, ko, manuprāt, neizprot ministrijas Meža departamenta cilvēki. Viņi cenšas pretnostatīt mežsargu mežniecībai. Bet mežniecība un mežsargs veido vienu veselumu. Tie nav pretnostatāmi. Mežniecība ir tā vieta, no kuras mežsargs saņem visa veida (intelektuālo, materiālo,morālo, tehnisko,...) atbalstu. Veicis darbu savā apgaitā, viņš atgriežas mežniecībā kā bite ar medu stropā. Tur viņš to “medu”-mērījumu datus-informāciju nodod lēmuma pieņemšanai. Tiesa, tās ir birokrātiskas darbības. Bet tā nu ir izveidota meža likumdošana Latvijas valstī. Ir ļoti daudz papīra darba. Varbūt ir par maz darba tieši mežā. Taču – tā nav dienesta vaina, ka likumdošana ir tik sarežģīta.

- Valsts meža politikas līmenī, neraugoties uz krasi atšķirīgām vai savā ziņā pat pretējām funkcijām, vienā - valsts, tautas labuma – virzienā būtu jāstrādā pat Valsts meža dienestam un Latvijas valsts mežiem.

- Protams, politikai vajadzētu būt vienai. Un katram šīs politikas ietvaros jāpilda savas funkcijas. Bet tā politika, redz, sāk būtiski atšķirties.

- No šīs vietas raksturojiet, lūdzu, sīkāk.

- 2000. gadā izveidoja akciju sabiedrību Latvijas Valsts meži. Valsts meža dienestam atstāja uzraudzības funkcijas pār visiem Latvijas mežiem. Ministrijai nodalīja likumdošanas tiesības. Bija skaists mērķis – katrs darīs savu darbu vienotā meža politikā. Bet komercdaļai, Akciju sabiedrībai augot arvien lielākai, apgrozot arvien lielāku naudas masu, tā sāka slaucīt ārā no likumdošanas visu, kas tai traucē. Naudas masa caur meža ciršanu iet tik milzīga, ka slauka savā ceļā nost visu. Tai skaitā – ietekmē ministrijas lēmumus. Arī to, kāda likumdošana jārada un kā jāreorganizē uzraudzība.

Ir vesela rinda it kā sīku, mazu labojumu. Piemēram, ja kādreiz maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu valsts mežos noteica katrā mežniecībā , sadalot to kādās 196 daļās, tad tika pierādīts, ka nevajag to darīt teritoriāli un katram gadam. Vajag noteikt vienu skaitli uz valsti uz pieciem gadiem. It kā skaisti (un mēs tajā brīdī tam piekritām) – kāpēc pūlēties ,ja Akciju sabiedrībai ir plānotāji, kas to var izdarīt. Rezultāts bija tāds, ka radās cirsmu koncentrācija un izveidojās tā saucamās blokcirtes. Tās visnotaļ atbilda likumdošanai, bet nekādā veidā neatbilda tai izpratnei, ko sabiedrība gaida no valsts meža apsaimniekotājiem.

- Ko gaida sabiedrība?

- Sabiedrība, manuprāt, grib, jūt ar muguras smadzenēm, jūt ar savu vēsturisko pieredzi, ka tai vajag varenu mežu. Un mežs, ja mēs to uzlūkojam kā kopīgu ekosistēmu, ir dzīvotspējīgs tikai tad, ja ir varens. Ja ir zināma daļa vecu, izaugušu, nobriedušu audžu ,kas ziemā aizsargā no sala un vēja, bet vasarā dod vēsumu. Un – ir zināma daļa jaunaudžu. Ir zināma daļa izcirtumu. Bet, ja mežs zaudē savu varenību, un mēs to varenību saplosām vairākos veidos... Pirmkārt, izdzenam cauri nenormāla platuma ar milzīgiem uzbērumiem ceļus un fragmentējam to. Otrkārt, cērtam nost varenākos mežus. Treškārt koncentrējam cirsmas .Varenāko mežu īpatsvars strauji krīt. Mums paliek jaunaudzes, briestaudzes... Arī pieaugušas audzes. Bet īsti vecu audžu vairs nav. Tādu, ka tu ieej mežā un jūties kā baznīcā ,katedrālē vai svētnīcā. Tādu mežu tagad grūti atrast.

- Izstrādātāji te droši vien teiks, ka tas tik sentiments, ka koks, līdzko tas sasniedz ekonomisko vecumu ( domas par to vecumu gan jūsu nozarē tagad dikti dažādas), ir jācērt.

- Tā ir burkānu audzētāju filozofija. To mēģina ieviest mežsaimniecībā. Bet, ja palasa vecos mežsaimniekus... Ir tāda autoritāte, visi mežsaimnieki saka – viņš mums tā kā Bībeles tēvs. Krišs Melderis. Viņam ir grāmatiņa Meža vakari. Šādi cilvēki saka tieši pretējo. Viņi runā par to, ka, jā, – cilvēks ir pieradis no meža ņemt... Un mežs viņam vienmēr ir arī devis. Bet ļoti saprātīgi. Kamēr mežs pats nav apdraudēts. Tagad mēs mežu apdraudam kā milzīgu ekosistēmu. Izcērtot tos lielākos, tos varenākos kokus, pārvēršot visu sīkās, mazās, vājās, neaizsargātās jaunaudzēs vai tikko apstādītos laukumos. Vai izcirtumos.

- Diemžēl diskusiju par varenumu arī neatradu. Atradu polemiku par ciršanas vecuma, cērtamo koku caurmēra samazinājumu, par pieslejošo cirsmu labumu... Galu galā – Meža dienests akceptē ciršanu.

- Meža dienests nekad nav akceptējis ne caurmēra samazināšanu, ne ciršanas vecuma samazināšanu. Kaut gan – tā ir vienošanās. Nevar teikt, ka tā ir bībeliska patiesība, kura nav apstrīdama. Taču šī patiesība ir noteikta tā, ka ciršanas vecums iestājas tad, kad koks ir sasniedzis savu optimālo gatavību. Ir noteikts minimālais ciršanas vecums. Koks nav burkāns, kurš pavasarī sēts, lai rudenī to izvilktu.

- Bet es ar esmu bijis mežā un redzējis cirsmas citu pie citas. Meža dienests esot atļāvis.

- Jā, tā ir taisnība. Redziet, tad, kad radās pastāvošā likumdošana, šāda prakse Latvijā netika lietota. Es jau minēju, ka arī tāmes tika noteiktas izklaidus pa visu valsti. Šāda prakse bijusi padomju laikā. Piecdesmitajos sešdesmitajos gados. Vēlāk no tās atteicās. Cirsmas plānoja maksimāli vienmērīgi pa visu teritoriju. Bet tad izdomāja, ka ir ekonomiski izdevīgāk piedzīt klāt automaģistrāli, piebraukt ar baļķu vedēju līdz tai vietai, kur tie baļķi aug, iekraut un aizvest visu maksimāli iespējamo. Tāpēc ciršanas telpiskās intensitātes regulējuma likumdošanā nav. Es ļoti ceru, ka kāds no Saeimas deputātiem ierosinās un Saeima akceptēs šīs telpiskās intensitātes regulējuma normas.

Pirms gada akciju sabiedrība „Latvijas valsts meži” teica – mēs konkrētā plānošanas vienībā cirtīsim vienā piegājienā līdz 40% no pieaugušām, pāraugušām audzēm. Nu tad iedomājieties šaha dēlīti. Vienā piegājienā nocirtīsim visus melnos lauciņus. Pēc astoņiem gadiem nocirtīsim visus baltos lauciņus. Patreiz viņi šādu skaitli nemin, bet tas ir fakts, ka telpiskās intensitātes regulējumam likumdošanā ir jābūt.

Sabiedrība nav kategoriski pret koku ciršanu. Sabiedrība ir pret ciršanas plantāciju radīšanu. Un, protams, arī pret to, ka cērtamo koku vidējais vecums paliek arvien jaunāks. Visi koki, kuri nav aizsargājamās teritorijās un kuri tik tikko sasnieguši ciršanas vecumu vai vajadzīgo caurmēru, tiek nocirsti. Un tiek sludināta “filozofija”, ka tā ir pareizi. Birģeļa kungs saka – jūs iedomājieties burkānu lauku vai rudzu lauku, kuru novāc... Man liekas – tādās kategorijās par mežu domāt nevar.

- Cik uzmanīgu dara faktiskais Latvijas mežu stāvoklis objektīvi redzēt spējīgu reālistu?

- Te jāatbild pa daļām. Atjaunošana. Gan Akciju sabiedrības, gan privāto meža īpašnieku darbības rezultātā, gan arī mūsu prasīguma rezultātā, varētu sacīt, ka situācija ir gana laba.

Ja runāt par pieaugušu audžu atlikumu, tad to līmeni mēs esam samazinājuši. Bet vēl tas mums ir gana liels. 2008. gadā skaitījās, ka mums ir 488 tūkstoši hektāru ciršanas vecumu sasniegušo audžu. Šajos gados esam nobraukuši uz 470 tūkstošiem. Taču – šī līkne vairāk uz leju iet nedrīkst. Bet – vēl mums ir ko cirst. Visvairāk ir priežu audžu. Un tāpēc arī spiediens – vajag cirst vairāk un vairāk – ir ļoti liels.

Pagājušajā gadā, kad vajadzēja aprēķināt un apstiprināt maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu valstij piederošos mežos nākamajiem pieciem gadiem, strīds bija ļoti milzīgs. Taču Valsts Meža dienests nodemonstrēja savu nepiekāpību. Tieši par to tas tagad varbūt tiek reformēts.

Taču – mēs vismaz skaitliski atgriezāmies pie tāda apjoma, kas ir pamatots. Vai mežs to izturēs? Jā ,izturēs ,bet nav pateikts, nav reglamentēts... Ir pateikts – 18 000 hektāri vidēji gadā. Nav pateikts – katru gadu. Tātad ir iespēja pirmos trīs gadus cirst vairāk par tiem 18 000, bet tad sacīt valdībai: “Mums vairāk nav ko cirst, mašīnām nav ko zāģēt, investori dusmīgi, neatmaksājas kapitālieguldījumi , ļaujiet cirst vairāk...”

Es domāju, ka arī turpmāk šāds spiediens noteikti būs. Ja ne šogad ,tad pēc gada vai diviem. Un, ieliekot paklausīgāku dienesta ģenerāldirektoru vai izstrādājot citu metodiku (vienmēr ir tā – ja viena metodika nesniedz vēlamo rezultātu, tad jāizstrādā jauna, kas to sniedz), tas var panākt savu.

- Cik no visa nocirstā valsts aizlaiž prom bez kādas pieliktas vērtības?

- Nesen lasīju ziņu, ka meža nozares eksporta apjoms pieaudzis. Tur bija teikts, ka visvairāk pieaudzis zāģmateriālu eksports. Otrā vietā – zāģbaļķu eksports. Zāģbaļķu procents eksportā nav liels. Bet tas, ka mēs sakām – eksportēt zāģbaļķi ir slikti, bet kokmateriālu – labi, vēl ir muļķības. Slikti ir eksportēt gan zāģbaļķi, gan zāģmateriālus. Izlaižam baļķus caur zviedriem, somiem piederošām zāģētavām, atstājam šeit skaidas un mizas. Pārējo sapakojam glītās paciņās un aizsūtām. Tā ir tikai pirmatnējā kokmateriāla apstrāde. Bet tajā pašā ziņā bija rakstīts, ka mēbeļu eksports samazinājies, dziļi pārstrādātās koksnes eksports arī samazinājies.... Šķeldas eksports palielinājies. Tā ir parodija, ka eksportējam šķeldu un pirksim no Zviedrijas elektrību. Tā nav saimnieciska rīcība.

Tāpēc mana baža ir tāda, ka mēs to resursu, kas mums vēl ir, izsmelsim, tā arī neiemācījušies normāli pārstrādāt. Tad zviedri un somi savāks savas bleķa bundžas(atvainojos angārus) ar iekārtām un pārcelsies uz Krieviju. Latvija paliks ar savām jaunaudzēm bez resursa un bez prasmes to labi pārstrādāt un izmantot.

- Atgriežamies pie “tekošā momenta”. Kas savukārt ir Meža dienesta vai Kinnas piedāvātā modeļa pamatā? Ministrija (vēstule VMD 13.05.2011.) uzskata, ka dienests ar savu piedāvājumu nav izpildījis rīkojumu Nr.45.

-Ja Valsts meža dienests ir obligāti jareformē, tad mūsu priekšlikuma pamats ir tas, ka tādu uzraudzību, kādu prasa likumdošana un kāda mums šķiet šobrīd pareiza, vislabāk veiks mežniecību tīkls, kas izvietots pa visu Latviju proporcionāli mežainumam. Šajās mežniecībās apvienojas mežsargi, apvienojas mežziņi un citi meža uzraudzībai nepieciešamie speciālisti (ekologi, patologi, juristi, kartogrāfi,...) Kas ir tīkls? Tīkls ir caurumi, ko diegi satur kopā. Bet, ja caurumi starp tiem diegiem vai diegu krustpunktiem ir pārāk lieli, tīkls nespēj darboties. Ja mēs mēģinām izveidot tīklu no desmit virsmežniecībām, tad tas nav nekāds tīkls. Tie vienkārši ir atsevišķi punkti, no kuriem var mēģināt veikt uzraudzību. Tāpēc es kategoriski nepiekrītu mežniecību tīkla iznīcināšanai un atsevišķu desmit punktu atstāšanai. Būtībā ir runa par dienesta darbaspējas esamību vai neesamību. Izjaucot šo tīklu, mēs savas darbaspējas zaudēsim. Tā ir mūsu fundamentālā atšķirība no ministrijas viedokļa. Iespējams, šis viedoklis atšķiras arī no kāda ministrijai pasūtīta viedokļa.

- Savā ziņojumā par rīkojuma Nr.45 izpildi jūs rakstāt, ka laikā no 2005. līdz 2009. gadam esat atlaiduši ceturto daļu (488) cilvēku. Jūs rakstāt, ka, tā turpinot, kļūs apgrūtināta dienesta tālāka attīstība.

- No 2005. līdz 2009. gadam tika iets normāls ceļš. Mēs pakāpeniski, bez masveida atlaišanām, veicām reformas. Neņēmām nevienu to vietā, kuri gāja pensijā. Atlaidām cilvēkus, kam nebija izglītības. Pakāpeniski mazinājām mežniecību skaitu. Darot tās efektīvākas, gudrākas un arī lielākas. Saprāta robežās. Mēs būtu šo procesu turpinājuši, bet uznāca krīze. Tad, lai saglābtu cilvēkus, mēs ļoti samazinājām algas.

Bet 2010. gada laikā mums nācās diezgan strauji atlaist divsimt cilvēkus vienkārši tāpēc, ka citādi mēs neiekļautos algu minimālajās skalās.

- No dienesta tiek prasīta funkciju deleģēšana. Jūs tam pamatā iebilstat. Kāpēc?

- Domāju, ka tie, kas to rīkojumu rakstīja, mēģināja dienestam kaut kādā veidā ieriebt un sarakstīja, ka jāņem nost viss, ko varētu atņemt. Protams, pārcentās. Jo, piemēram – meža reproduktīvā materiāla aprites uzraudzība ir klasiska valsts funkcija. Visur tā ir pašas valsts ziņā. Tās deleģēšana prasīta aplam, un mēs to mēģinājām saudzīgi pateikt.

Runājot par zinātnei paredzēto mežu apsaimniekošanu, es domāju, ka tas bija labs darbs – 2000. gadā apvienot zinātnes nolūkam paredzētos, izkaisītos mežu pudurīšus zem vienas administratīvās cepures. To nosauca to par Mežu pētīšanas staciju. Pati stacija ar zinātni nenodarbojas. Tā ir poligona, šo mežu turētājs, apsaimniekotājs. Ja ir zinātnieks, kuram ir ideja, ja viņam ir šai idejai nauda, tad viņš nāk pie stacijas zinātniskās padomes un saka – es gribu taisīt zinātni. Teiksim, izmēģināt audzēt triploidālās apses. Viņam saka: “Jā, mēs tev dodam tādu zemi, kādu tev vajag, sagatavojam piecu vai cik hektāru lauku, kurā novadā gribi. Audzē apses!” Tas ir pareizi, ja ir poligons, kas pieejams visiem zinātniekiem. Nododot to, kā patreiz plānots, vienam institūtam, zinātnieks, kurš nestrādā šajā institūtā, būs lūdzējs. Viņam teiks: “Zini, mums līdzīgs pētījums jau ir, mēs tavējo netaisīsim.”

Dienests uzraudzības funkciju veikšanai no Meža pētīšanas stacijas naudas nekad nav ņēmis nevienu santīmu ,visi iegūtie līdzekļi ir ieguldīti MPS attīstībā.. Un – tai nav obligāti jābūt pie dienesta. Tā varētu būt neatkarīga. Bet tad tā būs vājāka. Tad tā būs iekārojams kumoss katram, kas mēģinās šos 29 tūkstošus hektāru mežu paņemt.

- Lasīju ziņu, kurā no ministra mutes bija ņemts, ka tagad dienestam visvairāk jārūpējas par mežu ugunsdrošību.

- Kāpēc, manuprāt, tiek pieminēta ugunsdzēsība? Tāpēc, ka līdz pagājušā gada beigām pastāvēja likumdošana, kura paredzēja, ka ugunsgrēku dzēšanu nodos VUGD. Bet VUGD par šīs funkcijas pārņemšanu prasīja milzu naudu. Tehnikas iegādei, jaunu depo celtniecībai... Valdība viņiem šo naudu nedeva. Tad pagājušajā gadā VUGD kopā ar Iekšlietu ministriju nolobēja izmaiņas likumā, ka viņu funkcijas ir vienīgi nākt mums palīgā, ja mēs paši netiekam galā. Kopumā viņi šo funkciju nepārņems.

Mēs visu laiku, izmantojot Eiropas naudu, esam uzturējuši labā kārtībā ugunsnovērošanas torņus. Esam pamanījušies tad, kad tas bija atļauts, nopirkt ātrai reaģēšanai ugunsdžipus. Šogad mums pirmo reizi ir nauda smago mašīnu iegādei. Nopirksim desmit jaunas speciālās meža ugunsgrēku dzēšanas mašīnas.

Bet tā atkal ir viena no “filozofijām” – padarīt dienestu tikai par ugunsdzēsējiem. Tad vispirms ir jāmaina likumdošana. Jāpasaka, ka Mežu likums pārstāj darboties. Vai arī, ka Mežu likumā noteikto normu izpildi neviens neuzrauga. Ja valsts nolēmusi, ka šis resurss nav tai būtisks, ka uzraudzība tam nav vajadzīga, var iet šādu ceļu. Nocirtīsim visu, kas cērtams un tad skatīsimies, ko darīt tālāk.

- Ja Zemkopības ministrija paliek pie sava, kādi riski mežam un dienestam no tā rodas?

- Mežam risks var būt tāds, ka tiek noslaucīts pēdējais šķērslis meža alkatīgākai izmantošanai. Līdz ar to pieaugušās audzes tiks pastiprinātā tempā nocirstas. Ar domu, ka mūsu abu paaudzei vēl pietiks. Nav runa par bērniem. Tas ir vislielākais risks.

Bet dienests zaudēs savu efektivitāti. Jā, tas būs, eksistēs, reaģēs, kādreiz kaut ko noķers, kaut ko nosodīs, bet efektīvs nebūs. Taču vislielākais risks dienestam ir – pazaudēt labākos cilvēkus. Un tie labākie cilvēki ir tie, kas ir vistuvāk mežam. Mežniecību ļaudis, tai skaitā mežsargi... Tie mežam ir visvajadzīgākie. Jo tie mežu saprot. Viņi dzīvo ar mežu sirdī.

- Ja Jānis Kinna neaizstāv privātu viedokli, kāpēc šī notikuma komentāros tā vien skan – dienests tiek reformēts (vai represēts) personības dēļ?

- Te būtu jāprasa atbilde kādam citam. Šogad, piektajā janvārī, beidzot notika mana kā ierēdņa novērtēšana. Vērtējums bija neapmierinošs. D burts. Vienīgais arguments, ko man varēja pateikt šajā sakarā, bija – par nepiekāpību, par nesaprašanos.

Redziet, ja manis dēļ dara dienestam jo sliktāk, jo labāk, tad labāk man tur nebūt. Ja dienestam dara nepareizas lietas, rauj nost vienu kāju pēc otras, vienu spārnu pēc otra, lai ieriebtu Kinnam, nu tad varbūt nevajag tam Kinnam tur būt. Galvenais jau ir Mežs un lai būtu Dienests, kas šo mežu sargā.

Intervija saīsināta veidā publicēta 2011. gada 30. maija

Neatkarīgajā Rīta Avīzē