Autors: Aivars Dundurs
Ugāles mežos vilku klātbūtne tika manīta ik pa laikam – apgrauzti pārnadžu kauli bija atrodami visai regulāri. Jau decembrī kādā sestdienas rītā tika atrastas atliekas no brieža gotiņas pie Kauliņu mājām. Nākamajā rītā kārtējā kilometru tālāk pie Birztalu mājām. Sešu vilku bars uzdarbojās izteikti negausīgi – katru nakti nokoda pa briedim un atstāja tos tikai pusēstus. Kāpēc gan ne – šeit pārnadžu diezgan.
Ziema sākās vēlu, tad sasniga tā, ka meži izbraucami bija visai grūti, tad tas nokusa, līdz beidzot februārī atkal sasniga. Nu iestājās laiks, kad varētu mēģināt vilkus dabūt rokā.
Pēc iepriekš nopētītām pazīmēm Ugāles mežos tiem no blakus mežniecības bija jāparādās naktī no piektdienas uz sestdienu. Svaigs sniegs nebija snidzis veselu nedēļu, tādēļ piektdienas vakarā mednieki nopētīja jau zināmos vilku pārejas ceļus un iegaumēja katru brieža, cūkas vai caunas pēdu. Šajā pusē dzīvnieku ir daudz un sniega grāmata ir pēdām bagāta – lencot acis var izmežģīt.
Sestdienas rītā varēja konstatēt – iepriekšējā vakarā veiktais darbs nebija velti darīts. Vilki naktī ieradušies. Šis fakts itin veiksmīgi tika atklāts. Tālākais darbs bija visai grūts un sarežģīts, prasīja rūpību un krietnu pieredzi.
Vilku bars bija gājis un medījis pa un ap izšķūrētajiem meža ceļiem 5 km garumā. Pēdas atšifrējot 3,5 stundu laikā noveda pie liela lauka, kur naktī bija barojošās meža cūkas. Lencēji uzreiz ieraudzīja nepārprotamo pazīmi – kraukļa barus virs lauka, kas liecināja - šeit sirojuši vilki. Tuvāk piebraukuši lencēji ieraudzīja divas asiņainas sliedes sniegā. Šeit vilki vilkuši un plēsuši divus meža cūkas sivēnus. Izpētot smalkāk, kļuva skaidrs – šoreiz vilku vēderi no iepriekšējās vilku maltītes, bija gana pilni. Pretēji citām reizēm, kad no sivēna paliek tikai aste un nagi, šoreiz vilki sivēnus apēduši daļēji. Sešu vilku pēdas liecināja, ka pabeiguši darbu, vilki devās uz tuvāko purvu, kas iz seniem laikiem zināms kā vilku apmešanās vieta.
Divu lencēju šā rīta darbs, nogriežot abas meža masīvam piegulošās 1,5 km garās purva malas, beidzās ar konstatējumu – ir iekšā. Palīgspēki ar karogiem bija klāt itin žigli. Stundas laikā 7 km karogu tika izšķetināti un uzkarināti. Dzinēji dzina šaudami plaukšķenes, bet mednieki, kā jau tas pierasts, stāvēja karogu iekšpusē. Masts ilga apmēram 1,5 stundu. Plaukšķenēm pa starpu ik pa brīdim dažādos purva stūros atskanēja pa kādam nopietnam šāviena troksnim, kas liecināja, ka tiek šauti vilki. Vilki izmantojot biežņas, svaidījās no stūra uz stūra. Medniekiem šaut iznāca sarežģītos vides apstākļos – purva malas biezi aizaugušas, tādēļ izskanējušo šāvienu skaits sniedzās pāri pa 30. Beigās noskaidrojās. No septiņpadsmit medniekiem vilkus mastā nebija redzējuši tikai divi, pārējie šāva. Daudzi vairākkārtīgi. Kāds mednieks pa vilkiem šāva daudzkārt, bet tos redzēja pat 12 reizes. Gadās arī tā!
Mastā tika nomedīti 4 pērnie, bet 2 vecie, stipri sašauti, aizgāja pāri karogiem. Otrā dienā tos 12 km blakus izdevās nolenkt, taču slikto laika apstākļu – sniegputeņa dēļ, tos neizdevās pieveikt. Pārsteigums visiem atklājās noņemot karogus. Tika konstatēts, ka iekarogotajā mastā, ir bijis vēl viens vilks, kas aizgājis pāri karogiem nešauts. Tā pēdas lencot neuzrādījās – acīmredzot šis vilks ilgāku laiku dzīvojis purvā atsevišķi. Finišā - pie kopējās bildes daudzi izteica izbrīnu par nomedīto vilku spēcīgo, veselīgo izskatu. Kā gan savādāk – svaiga, vitamīniem bagāta barība tiem bija pa ķērienam katru dienu.
Skati arī galeriju par vilku darbību Ugālē - apskatīt foto galeriju
