Forums

Zini! Ja godigi, tad zel savus delus, jo tagad viniem neko no ta nepiedzivot... Tas varetu but pat zinams lauku turisma paveids :((( ja kads to vispar vel spetu tiri tehniski nodrosinat.....

Andri tas būtu ļoti dārgs prieks un diez vai tagadējais pilsētnieks kas pierada sēdēt tīrā ofisā tev nāks talkā lauku darbu darīt, maksimums ko no viņa var sagaidīt tas ir sienu novākt, citai lietai ne drosmes ne vēlēšanās būs ko darīt.
Bet par to silto pieņiņu ar baranciņām, var jebkurā LAtgales sādžā sarīkot :)
Vēl atcerējos nezinu kā citiem bija, tas ir pa pavasara mazajām upītēm laist kuģīšus, tas bija kas, katrs taisījām savus kuģīšus, biriņas mazas, griezām no egles vai priedes mizas, vai nu vienkārši no zāles stiebra kaut kas līdzīgs kuģītim sataisīts un tad aiziet sacencības kurš kuģītis pirmais aizpieldēs no punkta A līdz punktam B. Daržeiz pat līdz kautiņam lieta gadāja, jo re manējais pagrūda tavējo, pārāk agri no starpa palaidi, te pārāk agri pabakstīji iestrēgušu kuģīti, visādi ir gājis, toties ir ko atcerēties :)
Bet labi maļikus neatbalstu, bet savā laikā ar bredņi ejot pa mazām upītēm kērām līdakas, pilni grāvji bija to, noķeram sev ēšanai un miers, nekad nenāca prātā ka vajadzētu kādam pārdot tās zivis, sev un citiem pietika, Karsta vasara, ej pa upīti, ūdens vēss, saģērbies, lai nenosaltu, viens iet pa krūmiem kādi 30m pa priekšu, mēs divatā ar mazo tīkliņu ejam pret straumi, aizķērsojam upīti un tas trešais baidīja zivis no augšas sitot ar pagali, vēlāk ar dakšām pie jau zināmām vietām sitām vēdzeles, bet cik agrāk bija vēžu, šausmas, tagad nekā nav, pēdejos kolhoza gados linus mērcēja ūdenī, ķimikālijas sāka laistīt pa laukiem un tās ūdenī, tagad ar nekas nav iepriecinoš.
Bet vēžu bija tiešām daudz, pāris stundas nakts tumšā un pāris spaiņu vēžu, tur pat upes krastā pie liela katla izvāri tos, un pie mājas aliņa, diemžē šo es vēl nepaspēju piedzīvot aliņu :( Vēl pārāk mazs biju, bet atminas ir atmiņas. Lūk tā bija bērnība, daba, zivis, pirmā lielā zivs, pirmā lielā zivs kas norāvās, asaras, prieki, satraukums ,adrenalīns :) Viss bija :)
Naktī ejot pa meža takām uz mājām no autobusa, cik reizes pienācās skriet lielo krosu jo rukši izbaidījuši bija, tikai kas to zin kurš kuru vairāk nobaidījās es viņus vai viņas mani :) Toties kur vēl min 20 jāiet kājām 5 min laikā jau pie durvīm stāvēju :)

Siltais piens ar barancinam protams ir skaisti, bet svarigs jau bija viss komplekss! Un tas ka sajutas bija neviss prieks 5 minutem, bet turpinajas visu vasaru!!! Vezes es ar braliem keru jau visai "advanceti", izmantojot melioracijas trubas. Sametam ezera gar krastu un nakamaja diena bridam skatit... Katra tresaja bija vezi. Gulejam sienaugsa klausoties sienazu simfonijas un zemesvezu "grabonu"... Un bija vel neskaitami piedzivojumi, ka piemeram brauksana ar zirgu vasara kamanas (jo kolhozam bija sporta zirgs Spartaks, kuru nedrigsteja ratos nenokausetu jugt), vajadzeja redzet pretimbrauceju sejas :)))) Eh ta var turpinat bezgaligi... varbut vajadzetu par abiem kadu nostalgisku gramatu sarakstit? Tadu ka "Jancs Un Marcs 2, jeb musdienu Staburaga berni..." ???? :)))))

Vēl atcerējos tas laikam ir bijis visiem piedzīvots kas kaut cik bija saistīts ar laukiem!
Mežā vai kādos krūmos, kokā, taisījām katrs savu štābu, novērošanas punktu, tornīti čiepām nost no mājām naglas, āmurus, zāģus un mežā rakām lielus ierakumus, taisījām štābus, dzīvojām var teikt diennaktīm pa mežiem :) Karojām savā starpā :)
Bet ziemā ar paštaisītām hokeja nūjām hokeju ar visu ciemu uzrāvām, zilumi, sasitumi, lūzumi, adrenalīns, komandas gars, bija tādi gadījumi kaut arī esam no viena ciema, kāvāmies līdz izsistiem zobiem, un pēc 5 min atkal raujam vaļā hokeju. Ziemās slēpojām viss ciems kopā.
Iz dzīves, man bija kaut kur ap 10 gadiem, onkulis atveda veco gaiseni, prieki pilnas bikses, paņemu lodītes, apsienu virvi ap gaiseni un aiziet uz slēpēm un mežā, veselu dienu visienies pa mežu un iejuties mednieka lomā, kaut arī ne pa ko netiek izšauts, toties vakarā tāds gandarījums it kā esi riktīgais mežsaimnieks, kas pārzina katru meža stūrīti, kur kāds dzīvnieks dzīvo, kur barojas, un vien ar to pietiek lai diena būtu labi pavadīta, piebrauc pie mednieku barotavas ierauģi bukus un jau no priekiem pilnas bikses toreiz bija :)
Un kādas agrāk ziemas bija, fantastika, pilni grāvji, aizpūsti ceļi, lauki, sniega kārta vidēji 1m, rakām tuneļu zem sniega, cēlām sniega lielas , ļoooti lielas pilis un karojām savā starpā, atminos pirmo zilumu zem acs no sniega pikas, neaizmirstama sajūta, kad acis nevari atvērt, asar, un nezinu kāpēc, bet ļooti vilka uz miegu. Paiet kādas 30 min un aiziet atkal lielā karošaa.
Kā saka mums vēl ir un būs ko atcerēties, bet jauniešiem, nezinu, datori, narkotikas, alkohols, seks, porno, televizors, sadistiskie muļtiki. Paldies Dievam ka mūsu bērnība nebija visa tā, un esmu ļoti priecīgs ka visa šī sliktā nebija :)

gods kam gods, pēdējie romantiķi, Andris Z un Edgars K :))) par tiem "Staburaga bērniem 2.0" īstenībā labā ideja :)
mans jau arī dzimis PSRS, vēl pionieris paspēju pabūt, gan štābus, gan plostus upē taisījām, gan sniega cietokšņus, vīķes ķērām, sālījām un kaltējām. Vēžus ķert gan sanāca daudz mazāk nekā gribējās...
Nubet mūsu bērni tak ar laiku teiks to pašu - vot kad mēs augām, vot tad bij zāle zaļāka, sniegs baltāks, kas ta nu mūslaiku jauniešiem par interesēm... Un tā arī būs, kā āmen baznīcā :)))

Ev un kur palikuši nedarbi, vai tad vardītes nesitāt pavasaros pie dīķīsiem.... un ar šaķīšiem putniņus nešāvāt.... es visu ieproveju, lidz sencis noķēra un pa kutku sadeva. Ha, mums bija meičas, kas šāvai ar šākīšiem labāk par puišiem.... Mjā reiz bija, tā vairs nebūs....

Te Andri biju saņēmis vecās bildes kur ir nobildētas vecās labās mantas un visādi produkti, maize, kā viņa agrāk smaržoja, garšoja. Vēl var būt arceraties vecās trīstūrainās piena un ķefīra pakas, stiklotās piena un ķefīra pudeles, gazirovka uz ielas, kvass no lielāk dzeltenajām mucām. Kāds agrāk plombīrs un šokolādes saldējums bija, Tarhūns, kurš pat tuvu tagad nestāv visām tām ķīmijām, Arbūzi :)
Bet mandarīni vai atceraties kā sajūti mandarīnu smaržu ,tā Ziemassvētki ir klāt, tas bija kas. konfektes tikai pa svētkiem, Pantiņu skaitīšana salavecim sēžot uz ceļa un saņemot par to konfekšu kulīti, prieki pilnas bikses bija, bet kāds toties satraukums svešam onkuliem apsēsties uz ceļa un noskaitīt kādu Ziemassvētku pantiņu.
Pavasarī skolas Darbnīcās kā taisījām putniem būrīšus, vēlāk visa skola tos sitām pie kokiem :)
Pionieri un oktrobrēni, par pienieru diemžēl nepaspēju pabūt, toties pa visādām nometnēm izdevās pavizināties :)
Bet karuseļi, vai atceraties tos, kad vecāki aizveda par labu uzvedību pavizināties uz tiem pašiem vilcieniņiem, vai auto, kāds prieks acīs bija, asaras pat tecēja no priekiem, un acis bija lielas kā pieckapeikas.
Atceros pirmo reizi kad zirgam mugurā apsēdos bez sedliem un jāju pa lauku, bail, adrenalīns, bailes ka nenokrīti vai vēl kaut kas notiek.
Ritenis "Škoļniks" vai "Desna" kā mēs toreiz viņus tūningojām ar krāsainām drātiņam riteņus rotājām, visādi atstarotāji. Vot tas bija tjūnings :)
Vēl lielāks prieks kad onkulis iedeva pirmo reizi pastūrēt auto, bet ekstāze kad pats spiedi uz gāzes pedāli un brauci, tas ir vienkārši neaprakstāmi, tad man bija kādi gadi 7-8 ne vairāk. līdz pedālēm dabūt nevari, bet toties kaut kādi dabū, stūrē, neko neredzi, toties centies ar acs kaktiņiem saskatīt ceļu kue brauc, var teikt toreis gandrīz kaimiņu kranci nobraucu, paspēju pat bremzes nospiest.
Bet kombainā kā patika vizināties, vai ar tēvu un onkuli veselām dienām vizinies kraviniekā, un pusdienās bija uz motora saslidīti zirņi ar speķi, kā ēs toreiz ēdu ar divām mutēm un maizi var teikt nevis košļāju, bet riju gabaliem, cik tas bija garšīgi.
Jā tiešām nostaļgija pēc visa tā :)

Nu par sausanu... Man bija gadijums. Ar loku iesavu plava, nu tipa, cik talu varu aizsaut. Bultas taisiju ar naglu gala :) un ar spalvam aizmugure, notitas ar auklinu un apsmeretas ar limi, pa skaisto! gaju pakal bultai, un kas tad nu, bulta ieduroties zeme caurdurusi lauku peli!!!!! Staigaju lepns! Ka neka ta ka Cingacguks, vai Vanagacs izsavis, no 50 metriem pelei trapit!!!! Pat to peli ieprieks neredzot :)))))

bet ar kombainu vēl paspēju pabraukt par palīgu, no sērijas - принеси подай, пошел на$%#, не мешай! Nokuļ 30 ha lielu lauku, gaida pusdienas un tad palaiž mūs, zēniņus, pie stūres, lai trenējamies lauka vidū, kur nav kur ieskriet. Pēcāk, kad iemanījāmies, noliek mūs kult, bet paši lauka malā krūmos niekojas ar aliņiem :)))