Pag pag, kas te ātrāk izgāž savas negatīvās emocījas????
Mēs rakstījām tikai pozitīvās emocijas kamēr viens labs nesāka LABOS VĀRDOS visu nomelnot!!!!
Ja tev nav bijis tāda kā bērnība laukos, un tas ka nezini kas tas ir veselām dienām tusēt pa mežu un celt visādus nocietinājumus ,ja tava bērnība ir pagājusi kaut kādā norobežotībā no citiem bērniem un vienkāršās tautas dzīves, tas tev nedot nekādu priekšroku šeit apmelnot visu, jo no visa kas bija tajos laikos ir jāprot arī atrast saules stariņu.
Ja sanāk ka tu biji škirts no visa tā ko mēs lielākoteis visi, ja visi bija piedzīvojuši, tad man vienkārši tevis un tavas bērnības žēl :(
Eģil! Ja tev ar medībām un tam līdzīgām lietām nav nekāda sakara, tad ko tu te brauc virsū??? Tāpēc es arī beidzot sapratu kāpēc tu tāds esi, jo tev ar dabu nav nekāda sakara, tu pat nezini ka kartupeļi aug zemītē nevis veikala plauktos :( Un diemžēl žēl tevis jo tu esi palaidis garām to ko mēs esam ieguvuši, cilvēcību, līdzjutību, attiekmi pret Dabas māti, mīlam to un cienam, bet tev diemžēl nav lemts to saprast un izprast :( Tāpēc vairs neredzu ar tevi strīdēties, jo ja es tev mēģināšu vēl kaut ko pierādīt, tas ir tas pats ka mēģināt valdību pierunāt naudu ieguldīt kaut kādas nozares attīstībā, nevis Gaismas piļu un visādu citu super puper celtņu celtniecībā.
Kā saka paēdis nepaēdušu nekad nesapratīs!!!
Jā...! Nu diemžēl forumā ik pa laikam parādās tādi elementi kā Dižgalvis un veganti, kas te jaucās un mēģina mācīt kā pareizi jādzīvo, bet patiesībā ir sekli un aprobežoti mietpilsoņi. Cien. adm. Lūdzu MEST ārā šādus elementus no foruma, kas nemāk uzvesties! Nu izskatās tā, ka atnācis ciemos un savas netīrās kājas sacēlis uz galda un ņirgājas par mājiniekiem.
Paldies Andrim un Edgaram par tā laika uzburtajām vīzijām - arī es nostalģiski nopūtos. :)
Piekrītu tev Verner :)
Un lasi vesels, jo to ko mēs pārdzīvojām toreiz nekad nepiedzīvosim vairs un nepiedzīvos mūsu bērni, tas ir nevis PSRS, bet tieši to ko iepriekš biju rakstījis. Es varu apksauts tos lauciniekus kuriem vis vēl tas ir, bet to palika ļoti mas, tāpēc man patīk pa vasaru, kaut arī dzīvoju pats laukos aizbraukt ciemos pie klasesbiedra uz laukiem un palīdzēt ar siena pļaušanu, vākšanu, vešanu, vakarā mājas aliņš, pieniņs ar baltmaizi un bišu medu, vakaru pelde upē pa pliko, nakts cope uz laivas, medības vakarā uz gaidi, pēc visa tā kad nosalsti nedaudz ieraut šmakauceņu kad nosalsti :)
Un visam tam klāt vēl jāpieliek smarža, jā nav maize diemžēl tā jaukās saldenās smaržas, bet visu to kompensē lauku māja, kūts, zāle, ziedi, bites, bērzu birzis, un ja vēl ir iespēja uz siena paglāstīt kādu riktīgo lauku meiteni kas ir augusi uz piena un viņa smaržo pēc medus un piena, tad ticiet vairs neko nevajag :) Diemžēl retais var to tagad izjust un izbaudīt :)
Godīgi sakot veči es novēlu jums visu šo izbaudīt iepriekš rakstīto un redzēsiet dzīve kļūs daudz krāsaināka un smaržīgāka :) Un kā saka jāizraujas no šīs pelēkās ar krīzi apvītās ikdienas, lai varētu izbaudīt visu to :) Paņemiet kādas omes, vai tantes sen pazuadēto telefona numuru un aiziet, zvaniet un rezdēsiet ka viss ir iespējams, vismas uz kādām pārs dienām izrauties un relaksēties, var būt ne fiziski, bet vismaz morāli :)
Tāpēc arī tādu gudrīšu Egils un citu dēļ rodas visādas problēmas mums dzīvē, jo uzskata sevi par lieliem kungiem. Un arī diemžēl kolektīvos tāda personība neko labu nevar dot, tikai negatīvu un pesimismu.
Bet atgriežoties pie tēmas par medību kolektīviem.
Mūsu kolektīvs Naujene!
Nezinu kā bija citos reģionos vai jūsu pusē, pie mums līdz 1954 gadam nebija tādu vēl saucamo kolektīvu, katrs mednieks medījās kā viņam patīk. Un tikai 1954 gadā izveidojās tā saucamais Naujenes kolektīvs. Viņu izveidoja 8 mednieki un viens no viņiem bija mans vecais tēvs Stanislavs. Ja nešaubos tad robežas mūsu medību platībām bija ļoti lielas, ja tagad ir 13 000 ha, tad tur uz aci pāri 20 000 ha vismaz bija jābūt. Mūsu kolektīvu toreiz veidoja ļoti organizēti, disciplinēti un draudzīgi cilvēki, kas bija pārgājuši 2. pasaules karu un zina dzīves vērtību kā arī toreiz pret dabu attiecās tā, kā dažiem pat sapņos nerādījās.
Par uzskaiti neko daudz nevarēšu pateikt, bet tas ka viss bija stingri un neikts, tas ir ja bija pateiksts to un to izdarīt, kaut vai nošaujies, bet vajag to izdarīt. Katru vasaru mednieki lasījās, pļāva zāli, gatavoja sienu, cirta visādas slotas, sēja slotas no nātrēm. katram mendniekam katru rudeni vajadzēja atvest vienu kartupeļu maisu un vienu graudu maisu, un ja pat nepietika līdz pavasarim, toreiz nebija problēmu atvest arī pa otram maisam.
Rudenī cirta mednieku līnijas, vārnu kājiņas.
Kā notika medības uz rukšiem. Agrs, saulains un ļooooti auksts ziemas rīts. Vīri salasās pie meža kur grasās medīties. Viniem bija tāds mednieks kurš ar zirgu aplenca mastus un skatījās pēdas. Ja kaut kur ierauga rukšu pēdas tad ātri apkārt kvartālam, ja rukši mastā, tad skriešus pie večiem kas salasījušies meža malā un ļoooti ātri saliek numurus un aiziet dzīt mastu. Parsvarā šī metode strādāja ar rezultātu, jo kā teica vecie mendieki tad ja lenc mastu kājām tad rukši ātrāk nobaidās, bet ja ar zirgu tad tie nevella nebaidās, pateikt nevaru kapēc, bet varbūt ruksis domā ka tas ir alnis un tāpēc nebaidās no tā :)
Viens atgadījums no to laiku medībām.
Dzen mastu, mastā ir apgriezti vairāki rukši un ir viens ļoti liels ruksis. Atskan šāvieni, vēl šāvieni, vēl šāvieni, pēc kāda 10 šāvien atskan palīgā saucieni no kolēģa. Tas kliedz veči palīdziet, un tik šauj un tik šauj. Izrādās viņam beidzās visas lodes, renkuļi un šauj ar pīles patronām. Labi ka ruksim bija atšautas aizmugurējās kājas, bet tomēr ievainots tas vilkās uz mednieka pusi, protams kolēģi palīdzēja medniekam. Rezultātā ticiet vai ne rukša svars bija pāri 300 kg.
Mēs rakstījām tikai pozitīvās emocijas kamēr viens labs nesāka LABOS VĀRDOS visu nomelnot!!!!
Ja tev nav bijis tāda kā bērnība laukos, un tas ka nezini kas tas ir veselām dienām tusēt pa mežu un celt visādus nocietinājumus ,ja tava bērnība ir pagājusi kaut kādā norobežotībā no citiem bērniem un vienkāršās tautas dzīves, tas tev nedot nekādu priekšroku šeit apmelnot visu, jo no visa kas bija tajos laikos ir jāprot arī atrast saules stariņu.
Ja sanāk ka tu biji škirts no visa tā ko mēs lielākoteis visi, ja visi bija piedzīvojuši, tad man vienkārši tevis un tavas bērnības žēl :(
Kā saka paēdis nepaēdušu nekad nesapratīs!!!
Paldies Andrim un Edgaram par tā laika uzburtajām vīzijām - arī es nostalģiski nopūtos. :)
Un lasi vesels, jo to ko mēs pārdzīvojām toreiz nekad nepiedzīvosim vairs un nepiedzīvos mūsu bērni, tas ir nevis PSRS, bet tieši to ko iepriekš biju rakstījis. Es varu apksauts tos lauciniekus kuriem vis vēl tas ir, bet to palika ļoti mas, tāpēc man patīk pa vasaru, kaut arī dzīvoju pats laukos aizbraukt ciemos pie klasesbiedra uz laukiem un palīdzēt ar siena pļaušanu, vākšanu, vešanu, vakarā mājas aliņš, pieniņs ar baltmaizi un bišu medu, vakaru pelde upē pa pliko, nakts cope uz laivas, medības vakarā uz gaidi, pēc visa tā kad nosalsti nedaudz ieraut šmakauceņu kad nosalsti :)
Un visam tam klāt vēl jāpieliek smarža, jā nav maize diemžēl tā jaukās saldenās smaržas, bet visu to kompensē lauku māja, kūts, zāle, ziedi, bites, bērzu birzis, un ja vēl ir iespēja uz siena paglāstīt kādu riktīgo lauku meiteni kas ir augusi uz piena un viņa smaržo pēc medus un piena, tad ticiet vairs neko nevajag :) Diemžēl retais var to tagad izjust un izbaudīt :)
Godīgi sakot veči es novēlu jums visu šo izbaudīt iepriekš rakstīto un redzēsiet dzīve kļūs daudz krāsaināka un smaržīgāka :) Un kā saka jāizraujas no šīs pelēkās ar krīzi apvītās ikdienas, lai varētu izbaudīt visu to :) Paņemiet kādas omes, vai tantes sen pazuadēto telefona numuru un aiziet, zvaniet un rezdēsiet ka viss ir iespējams, vismas uz kādām pārs dienām izrauties un relaksēties, var būt ne fiziski, bet vismaz morāli :)
Tāpēc arī tādu gudrīšu Egils un citu dēļ rodas visādas problēmas mums dzīvē, jo uzskata sevi par lieliem kungiem. Un arī diemžēl kolektīvos tāda personība neko labu nevar dot, tikai negatīvu un pesimismu.
Bet atgriežoties pie tēmas par medību kolektīviem.
Mūsu kolektīvs Naujene!
Nezinu kā bija citos reģionos vai jūsu pusē, pie mums līdz 1954 gadam nebija tādu vēl saucamo kolektīvu, katrs mednieks medījās kā viņam patīk. Un tikai 1954 gadā izveidojās tā saucamais Naujenes kolektīvs. Viņu izveidoja 8 mednieki un viens no viņiem bija mans vecais tēvs Stanislavs. Ja nešaubos tad robežas mūsu medību platībām bija ļoti lielas, ja tagad ir 13 000 ha, tad tur uz aci pāri 20 000 ha vismaz bija jābūt. Mūsu kolektīvu toreiz veidoja ļoti organizēti, disciplinēti un draudzīgi cilvēki, kas bija pārgājuši 2. pasaules karu un zina dzīves vērtību kā arī toreiz pret dabu attiecās tā, kā dažiem pat sapņos nerādījās.
Par uzskaiti neko daudz nevarēšu pateikt, bet tas ka viss bija stingri un neikts, tas ir ja bija pateiksts to un to izdarīt, kaut vai nošaujies, bet vajag to izdarīt. Katru vasaru mednieki lasījās, pļāva zāli, gatavoja sienu, cirta visādas slotas, sēja slotas no nātrēm. katram mendniekam katru rudeni vajadzēja atvest vienu kartupeļu maisu un vienu graudu maisu, un ja pat nepietika līdz pavasarim, toreiz nebija problēmu atvest arī pa otram maisam.
Rudenī cirta mednieku līnijas, vārnu kājiņas.
Kā notika medības uz rukšiem. Agrs, saulains un ļooooti auksts ziemas rīts. Vīri salasās pie meža kur grasās medīties. Viniem bija tāds mednieks kurš ar zirgu aplenca mastus un skatījās pēdas. Ja kaut kur ierauga rukšu pēdas tad ātri apkārt kvartālam, ja rukši mastā, tad skriešus pie večiem kas salasījušies meža malā un ļoooti ātri saliek numurus un aiziet dzīt mastu. Parsvarā šī metode strādāja ar rezultātu, jo kā teica vecie mendieki tad ja lenc mastu kājām tad rukši ātrāk nobaidās, bet ja ar zirgu tad tie nevella nebaidās, pateikt nevaru kapēc, bet varbūt ruksis domā ka tas ir alnis un tāpēc nebaidās no tā :)
Viens atgadījums no to laiku medībām.
Dzen mastu, mastā ir apgriezti vairāki rukši un ir viens ļoti liels ruksis. Atskan šāvieni, vēl šāvieni, vēl šāvieni, pēc kāda 10 šāvien atskan palīgā saucieni no kolēģa. Tas kliedz veči palīdziet, un tik šauj un tik šauj. Izrādās viņam beidzās visas lodes, renkuļi un šauj ar pīles patronām. Labi ka ruksim bija atšautas aizmugurējās kājas, bet tomēr ievainots tas vilkās uz mednieka pusi, protams kolēģi palīdzēja medniekam. Rezultātā ticiet vai ne rukša svars bija pāri 300 kg.