Forums

Kādu laiciņu atpakaļ arī Tu Arni veici slēpto reklāmu (nezin kāpēc tas viss pazuda no šī portāla?)
Šajā forumā sāk dominēt tikai "savējo viedoklis", pārējo viedoklis vairs nevienu neinteresē.

Cau vardabral!
Nu nevajag uzreiz uznemt veco gaudu dziesmu :) Mes te vairak par visu censamies atrast mednieku speku konsolidacijas risinajumu. Meginam definet problemas un rast to risinajumus. Un protams Arnim ir taisniba ka portali ir tikai instrumenti, bet medniekus efektivi parstavet var tikai NVO!
:)))

Šķiet ,ka tas ir apsveicami ,ka vismaz kāds atspēko samazgas ko cenšas uzgāzt medniekiem.Šeit neredzu ko dalīt ,vai tad tas nav visu interesēs?Arnis manuprāt slimo mazā č... kompleksu,jo vienīgais pareizais viedoklis visos jautājumos ir tikai Arņa ,pārējie lai paklausās ko onka saka...mazliet smieklīgi.Arni pamosties!

Vispār laikam jau jājūtas pagodinātam, ja par mani raksta ko tādu :D bet tomēr - tiem, kas nav sapratuši: es savu viedokli aizstāvu ar ARGUMENTIEM un DISKUTĒJU un viedokli MAINU, ja mani argumenti izrādās vājāki. Skat. tēmu par suņu šāvēju A.Actiņu. Varbūt ne vienmēr pilnīgi korekti, tomēr pret oponentu viedokli izturēties mēģinu ar cieņu. Vismaz uz personību vērtējumu ar saistīšanu ar kaut kādu č.. nepāreju. Tā kā ne jau man ir problēmas :)
Attiecībā par Ievas rakstu un saistību ar .. - ja tēmas autors būtu mazliet vairāk uzrakstījis, nevis prezumējis, ka .. un žurnālu Ieva visi ir lasījuši, tad tāds pārpratums nebūtu radies, jo es sapratu, ka runa ir par Lindas Dombrivskas vēstuli Ievā.
Līdz ar to, uzskatu, ka man adresētie pārmetumi nav korekti. Pie viena, kārtējo reizi pasaku:
VIEDOKLI PAR KONRKĒTO TĒMU ESMU MAINĪJIS, PATEICOTIES ARGUMENTIEM UN INFORMĀCIJAI!
Paldies .. par veikto PR akciju!

Lai labotu kļūdas, kuras radušās tēmas aizsācējam, kā arī izlīdzētu tiem, kuri principa pēc negrib apmeklēt citus portālus, atļaušos iekopēt rakstu 2 daļās šeit!
I. daļa
24.11.2010. Autors: ..
Izlasot 27.oktobrī publicēto rakstu „Plāksteris dvēselei”, pirmajā mirklī pat nevaram raksturot mūsu izjūtas. Saprotam, ka katram ir tiesības uz savu viedokli, un katram mums ir sava pārliecība, tomēr mēs vēlamies izklāstīt savu viedokli – pašu mednieku skaidrojumu, kāpēc tad galu galā mēs ejam medībās.
Lai lasītāji saprastu, par kādu rakstu mēs runājam, tad šis konkrētais raksts mēģināja izskaidrot, kāpēc vīrieši un sievietes iet medībās. Kā galvenie argumenti tika minēti: mīlestība uz nogalināšanu, medības kā plāksteris dvēselei - nerealizētai personībai vai nesakārtotai personīgajai dzīvei. Rakstā mednieki tiek iedalīti vairākos tipos: varas mīlētāji (kam piemīt tieksme pēc visvarenības), klusie un nosvērtie (kuri uzkrātās dusmas, aizvainojumu atstāj mežā) un ievainotie (tie, kas nejūtas pietiekami vīrišķīgi), bet visiem piemīt vienojošais – „mīlestība uz nogalināšanu”.
Protams, medības VAR nepatikt, tās var nepieņemt dažādu apsvērumu dēļ - tā ir katra brīva izvēle. Tomēr publiski izsakot apgalvojumus par visiem medniekiem kā sāpinātiem, traumētiem cilvēkiem, kuriem nepieciešama psihologa palīdzība, ir vairāk kā nekorekti. Raksta autore visiem medniekiem uzliek „zīmogu” – kā slimām personībām, kam noteikti ir kādas problēmas. Protams, vienmēr sabiedrībā būs atsevišķi indivīdi, kas, iespējams, atbilst uzliktajam zīmogam, tāpēc nav jābūt medniekam, tik pat labi šādus indivīdus var atrast starp politiķiem, sportistiem, biroja darbiniekiem, u.t.t. Tomēr atsevišķus gadījumus nevajadzētu attiecināt uz visu sabiedrības kopumu, šajā gadījumā - uz visiem medniekiem.
Izskatās, ka raksta autorei pašai ir nācies sastapties ar tādiem medniekiem, kuri atbilst augstāk minētajam raksturojumam, vai vismaz tuvu tam, ja jau tik stingri tiek ieturēta konkrētā pozīcija. Gribam komentēt, ka raksta autorei noteikti nav veicies, ja jau nācies uzturēties šādu naidīgu, varenību alkstošu un mazvērtības kompleksu nomāktu slepkavu vidū. No šādiem cilvēkiem arī mēs ieteiktu turēties pa gabalu, jo šis apraksts patiešām izklausās pēc potenciāliem noziedzniekiem. Jācer, ka neradīsies situācija, ka šāds cilvēks nonāks mežā mednieka statusā un viņa agresija tiks vērsta pret cilvēkiem vai dzīvniekiem.
Mednieks ir ļoti tuvu dabai. Medniekam mežs ir otrās mājas, pēc saspringtas darba dienas vai darba nedēļas varam pabūt dabā, un izbaudīt visu to jauko, neskarto, kas ir ap mums - mežā. Varam vērot - kā vasara nomaina pavasari, rudens – vasaru, resp. visu to, kas paliek „aizkadrā”, dzīvojot pilsētas mūros, mūsdienu saspringtajā ritmā. Cilvēks, kurš ir izaudzis saskaņā ar dabu, nenodarīs ļaunumu ne dabai, ne līdzcilvēkiem, kā arī lieku reizi bez vajadzības nenospiedīs šautenes mēlīti.
Varbūt mēs teiksim skarbi, bet mednieki ir vienīgie, kuri ne tikai ir ieinteresēti, bet arī reāli strādā pie tā, lai mežs būtu dzīvs, lai tur būtu daudz dzīvnieku, lai mežos būtu dzīvnieku daudzveidība. Mežā tiek pavadītas stundas, dienas un mēneši brīvā laika, tiek iekārtoti barības lauciņi, barotavas, sāls „laizītavas”, par kurām lielai daļai teorētisko dabas draugu nav pat nojausmas – kam tās nepieciešamas.. Ziemā tiek tērēti milzu līdzekļi, lai no sniega attīrītu stigas un lauces, kas palīdz dzīvniekiem pārziemot, baroties un nesaaukstēties, lai pēc iespējas mazāk dzīvnieku ziemā aizietu bojā. Notiek nepārtraukta cīņa ar plēsoņām, kā arī ar malumedniekiem, kuru šajos ekonomiskajos apstākļos, diemžēl netrūkst, jo tādu, kas nelegāli grib iegūt gaļu ir daudz. Mednieks ir tieši tas, kas nepārtraukti uzrauga medību platību, lai šādas nelikumīgas darbības nenotiktu.

II.daļa
Katrs mednieks nes savu artavu gan darba veidā, gan finansiāli. Varam apgalvot, ka daudziem, laukos dzīvojošiem medniekiem nemaz nenākas viegli pildīt šīs finansiālās saistības, bet neskatoties uz to, naudiņa vienmēr tiek atlicināta, lai visiem, ne tikai medniekiem, būtu iespēja savām acīm ieraudzīt stirnu vai briedi un, lai mēs varētu šos dzīvniekus parādīt arī bērniem un mazbērniem.
Sen pagājis tas laiks, kad uz mežu gāja kā pirmatnējās kopienas laikā. Šobrīd medības kļuvušas par saimniecības nozari, kura, bez mednieku līdzdalības nevarētu pastāvēt. Kā jebkura nozare, arī medību saimniecība prasa zinošu, sabalansētu pieeju, lai līdzās intensīvai lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, saglabātu un vairotu medījamos dzīvniekus.
Bērni, kas nāk līdzi uz mežu jau agrā bērnībā, iepazīstas ar dabas likumsakarībām, iemīl dabu un dzīvniekus, saprot dzīvības nozīmi un iemācās rūpes un atbildību par meža dzīvniekiem. Parasti šādiem bērniem interese par dabu ir spēcīgāka, nekā piemēram, par datorspēlēm. Pie tam pat psihoterapeiti nevarēs noliegt, ka kopīgs vaļasprieks un kopā būšana veido ciešākas attiecības ģimenē, ne tikai starp tēvu un bērnu, bet arī starp vīru un sievu, tādējādi medības ir arī viens no procesiem, kurš stiprina Latvijas ģimenes. Kāpēc meklēt pamatojumu, ka par medniecēm kļūst dusmīgās, aizvainotās un grūto bērnību piedzīvojušās? Vai vēl šausminošāk – apgalvot, ka bērni (!) tiecas pēc naudas, seksa un alkohola? Bērnam, kurš audzis ģimenē, kur tēvs vai vectēvs ir mednieks - noteikti ir skaistas atmiņas par to, kā tēvs palīdzējis izprast dabu un dzīvniekus, par kopīgu pasēdēšanu pie ugunskura, un kopumā to var raksturot, kā īpašu piedzīvojumu kopā ar tēvu vai pat visu ģimeni. Īpaši, ja bērns līdzdarbojas visā medību procesā - gan pirms medībām, gan medību laikā, kā arī pēc tām. Mednieku bērniem vienmēr būs pilnīgi skaidrs, ka pienu slauc no govs, nevis atrod tetrapakās, un ka gaļa „neaug” veikala vitrīnās. Šodien viena no lielākajām problēmām ir tā, kā pietuvināt bērnus dabai, visam cilvēcīgajam, distancēt no apkārtesošās vardarbības un datorspēlēm, kur varoņiem ir septiņas dzīvības.
Zinot mednieku vidi, droši varam apgalvot, ka visiem medniekiem (šobrīd mēs nerunājam par malumedniekiem vai tiem, kas pārkāpj likumus), ir dažas kopīgas īpašības: visi ir kulturāli un labestīgi cilvēki, kuriem nav psihisku problēmu, jo atšķirībā no lielas daļas pārējās sabiedrības, tieši mednieki reizi piecos gados pārbauda savu veselību pie psihiatra un narkologa. Arī „mīlestība pret nogalināšanu” ir nepamatots apgalvojums. Šāviens ir medību procesa sastāvdaļa, kuram nav nekāda sakara ar naidu, nepatiku un vēl jo mazāk ar kaut kādu izdomātu atriebību kādam par kaut ko. Šaušanas brīdī mednieks uzņemas lielu atbildību, - šaut vai nē, vai situācija ir droša, vai šāviens tiek izdarīts, lai veiktu selekciju, kas nepieciešama dzīvnieku populācijas attīstībai, vai mēs medījam dzīvnieku, kurš sasniedzis savu pilnbriedu sugas turpināšanai, un turpmāk nenesīs labumu populācijai. Nelaikā un nevietā izdarīts šāviens rada tikai zaudējumus – samazinās dzīvnieku populācijas vērtība, tiek zaudēta medību produkcija, kā arī medību trofeja nav sasniegusi labākos rādītājus. Neviens mednieks, šī vārda īstajā nozīmē, neizdarīs nepamatotu šāvienu. Katrs šāviens tiek rūpīgi izvērtēts.

III.daļa
Psihoterapeitei būtu vērts iedziļināties vēl un varbūt pamēģināt pielīdzināt arī šaušanas sporta aktīvistus savam raksturojumam par medniekiem? Un vai sacensību gars būtu sabiedrībai bīstams? Tad jau sportisti, uzņēmēji, u.c. arī uzskatāmi par „nepilnīgām personībām, kuri nav sadraudzējušies ar savu apziņu”, jo arī citu vaļasprieku piekritējus tāpat virza sacensību gars un „vēlme apliecināties” Varbūt tāpat kā medniekus var raksturot arī militāros speciālistus un apcerēt piem., vai speciāli apmācīti kareivji izjūt naidu un tieksmi nogalināt? Uzstādīt vispārēju diagnozi par garīgām pataloģijām tik lielai sabiedrības daļai, kāda ir mednieki, - rodas jautājums – vai speciālistam ir atbilstoša kvalifikācija?
Galvenais, ka mēs, mednieki tiešām mīlam to, ko darām, un esam atraduši paši sevi. Mēs priecājamies, ka varam būt dabā, ka mūsu ģimenēs valda saskaņa, ka mūsu bērni aug labestīgi un visu dzīvo mīloši, ka viņi ar mums kopā iepazīst dabas procesus, elpo svaigu gaisu un līdzdarbojas. Prieks arī par to, ka vismaz mednieki, viņu ģimenes un draugi uzturā var lietot ekoloģiski tīru, diētisku, alerģijas neizraisošu, veselīgu un gardu medījuma gaļu. Priecājamies, ka mēs, mednieki, turpinām senās tradīcijas, pateicoties, kurām mūsdienu sabiedrība ir tāda, kādu mēs to pazīstam. Priecājamies, ka pateicoties medniekiem un medībām, daudzas apdraudētas dzīvnieku sugas ir paglābtas no izzušanas, ka mums apkārt joprojām ir dzīvnieku daudzveidība, no kuras emocionālo baudījumu gūst visi, kuri atrod laiku un vēlmi būt dabā. Svarīgi, lai katrs atrod sevi un savu vaļasprieku. Nav būtiski, vai tas ir motosports, slēpošana, medības, makšķerēšana vai kas cits - galvenais ir atrast sevi. Tāpēc cienīsim citu vaļaspriekus un dzīvesveidu un ievērosim toleranci.
Atbildes rakstu lasiet arī žurnālā IEVA Nr.47 (2010.gada 24.novembrī).

Diez cik no visiem saldajiem runātājiem sastāv LATMA???

Paldies Kārlim.
Robert - LATMA apvieno medību platības. Mēs esam indivīdi. Atšķirība ir grandioza. :)

Labs raksts un vēl jo labāk, ka tas ir publicēts! Principā nav svarīgi šajā gadījumā, kas šo labo darbu ir paveicis - svarīgākais jau ir noticis, tas nav turēts kā svece zem pūra, bet gan ir publicēts.
ps. paldies tiem, kas to izdarīja!