Nav jau runa, parasts ierindas mednieks vai šaušanas sporta meistars, šauj visi un arī kļūdās visi, tikai par pūdeļiem gan tā īsti nerunā..
Arī mūsu pašu LV bāleliņi, kas caurumo papīru lielās distancēs iet medībās, bet nestāsta jau cik aizšauj auzās.. :))
Mārcim! - ja tas mednieks piekristu izbliezt pāris reizes šautuvē, zustu viens kārtīgs medniekstāsts, kaunies tādu šim piedāvāt! :))
Var taču patrenēties šaušanā, tagad tādās iespējas šautuves vai uz katra stūra,bet nu mežā (medībās) gan jau nevajadzētu trenēties ,šaujot pa dzīvu mērķi pašapziņas vadīts , āāāāāā VARBūT TRĀPĪS, tas nav mednieks , un vajag atcerēties vienmēr ka jūs medībās neesat viens ,citi kol biedri ar vēl grib pamedīt ,nevis visu atlikušo dienu meklēt jūsu savainoto dzīvnieku,un ja reiz iet runa par trāpīšanu un neizšaušanu medībās ,var jau no rīta izejot no mājas(tas gan lauciniekien) izbliezt gaisā vai pā ceļam braucot uz objegtu nolaist kādu vārnu pie zemes ......
Tikko no shautuves(333 pie Modra), shaavu skrejosho uz metriem 60, ai ai ai ku gruuti, shaavieni(30 gb)- katrs savaadaaks, rezultaati beediigi(no 10 gb -videeji 4 peec piena, paareejie rumpii).Secinaajums- treneeties un trenneeties.
Pieredzējuši mednieki var jau gudri runāt ka nevajagot šaut, ja neesi pārliecināts. No kurienes jaunajam medniekam tā pārliecība lai rodas, kad šaut un kad nē, tikai no šautuves apmeklējuma?
Šautuve ir laba lieta un uz šautuvi ir jābrauc un jaunajam gurķim par to tikai uzslavas,bet bez meža būs tas pats,kas lidot iemācīt pa telefonu vai tikai uz simulatora.:)
Kaspar, pārliecība būs. Cūkas skrien arī zem 35m no mednieka. Mednieki vairumu cūku arī nomedij ar gludo līdz 35m. Nav ko rāpties uzreiz everestā, ja piecstāvniekā neesi vai nevari uzkāpt. Jebkuram medniekam nolikt skrejošu cūku 50m+ ir izaicinājums kas prasa meistarību vai nu lielu haļavu, kur nu jaunam.
Un kā tev pašam un kolektīva večiem veicas ar gludajiem garajās distancēs?
Medījos jau vairāk par 20 gadiem, tikai gadus 5 atpakaļ apjautu, johaidī, es šauju, un man krīt,
un uz manīm arī nāk!
Tā kā 90% medījos dzinējmedībās, kas sezonā ir diezgan īsas, tā saprašana, nedomājot kāpēc
es tā daru, kur nostājos, kā tēmēju, kādā attālumā ir vērts spiest, kādā ne,
arī parādījās tikai pēc ļoti ilga laika. Tiem kas "dzīvo" mežā, tas fīlings parādās ātrāk,
varbūt 5 gadu laikā.
Ir jāiet mežā, nav nekā labāka par dzinējmedībām, kur visi apstākļi mainās katru reizi,
nekad neesi vienādā situācijā, kā vakar, nekas neatkārtojas,
ir jāšauj reālā dabā.
Šautuvē Tu sev pierādi, vai nepierādi, ka vari/nevari konkrētos, šauros tehniskos apstākļos,
trāpīt tai kartona cūkai vai alnim.
Tas atspoguļo Tavas tehniskās prasmes, esi iemācījies braukt ar velosipēdu, principā, vari nobraukt, trāpīt
pa velosipēdistu celiņu, bet lai izaugtu līdz BMX vai kalnenieka AMATIERIM,
ir jāiet mežā, jāšauj dažādās situācijās, jākļūdās, jāmāzē, jāaizšaun, dienu jāmeklē, jāpacieš kolēģu "uzslavas",
tikai tad parādās tā izjūta, kolēģu apbrīns, - Tevi taču tie lopi min nost!, kā tev veicās!
Bet tur nav nekāda sakara ar veiksmi, tā ir neapzināta pieredze.
Un protams, Dzintar, bez Lielā gara, kas vada lodi, un tantes Diānas, kas "nejauši" un regulāri,
noliek zvēru pa šāvienam, nekas nenotiek.
Māri Markov,
Manuprāt, tik tiešām lidot māca no sākuma uz simulātora un tikai pēc tam īstā lidmašīnā, nevis otrādi:)
Tas pats arī mežā- no sākuma paskaties kā papīrā un pēc tam mēģini mežā.
Pēc dažu viedokļiem liekas, ka mums Latvijā nemaz šaušanas eksāmenus nevajag- tāpat mežā mācīsies un secinājumus taisīs.:D
Es esmu karabīnes piekritējs, nekad neesmu šāvis pa "kilometru" ar bisi bet dēļ tā ka MC-21-12 ir pagrūti ar optikas uzstādīšanu tas man ir priekš pīlēm. Esmu arī pa 2-3 m pa sivēniem nomēzis, un tas bija nesen pēc eksāmena nokārtošanas, kad savās pirmajās medībās, kas bija dzinējmedības, kazlēnu ar pirmo šāvienu biju noguldījis, protams ar renkuļiem bet pārliecība kautkāda bija un kas man tad varēja likt domāt, ka nākošajās medībās sivēnam netrāpīšu pa 3 m ar lodi, to man vajadzēja nosapņot pirms medībām, lai atturētos no šaušanas un sevi neapkaunotu kolektīva priekšā?! Šauj jau protams cilvēki sekmīgi arī ar parasto graudu bet man prasās pēc optikas vai punkta, lai var lodes "līko" trajektoriju pielāgot tā lai nav drausmīgo pacēlumu un kritumu.
Arī mūsu pašu LV bāleliņi, kas caurumo papīru lielās distancēs iet medībās, bet nestāsta jau cik aizšauj auzās.. :))
Mārcim! - ja tas mednieks piekristu izbliezt pāris reizes šautuvē, zustu viens kārtīgs medniekstāsts, kaunies tādu šim piedāvāt! :))
Un kā tev pašam un kolektīva večiem veicas ar gludajiem garajās distancēs?
un uz manīm arī nāk!
Tā kā 90% medījos dzinējmedībās, kas sezonā ir diezgan īsas, tā saprašana, nedomājot kāpēc
es tā daru, kur nostājos, kā tēmēju, kādā attālumā ir vērts spiest, kādā ne,
arī parādījās tikai pēc ļoti ilga laika. Tiem kas "dzīvo" mežā, tas fīlings parādās ātrāk,
varbūt 5 gadu laikā.
Ir jāiet mežā, nav nekā labāka par dzinējmedībām, kur visi apstākļi mainās katru reizi,
nekad neesi vienādā situācijā, kā vakar, nekas neatkārtojas,
ir jāšauj reālā dabā.
Šautuvē Tu sev pierādi, vai nepierādi, ka vari/nevari konkrētos, šauros tehniskos apstākļos,
trāpīt tai kartona cūkai vai alnim.
Tas atspoguļo Tavas tehniskās prasmes, esi iemācījies braukt ar velosipēdu, principā, vari nobraukt, trāpīt
pa velosipēdistu celiņu, bet lai izaugtu līdz BMX vai kalnenieka AMATIERIM,
ir jāiet mežā, jāšauj dažādās situācijās, jākļūdās, jāmāzē, jāaizšaun, dienu jāmeklē, jāpacieš kolēģu "uzslavas",
tikai tad parādās tā izjūta, kolēģu apbrīns, - Tevi taču tie lopi min nost!, kā tev veicās!
Bet tur nav nekāda sakara ar veiksmi, tā ir neapzināta pieredze.
Un protams, Dzintar, bez Lielā gara, kas vada lodi, un tantes Diānas, kas "nejauši" un regulāri,
noliek zvēru pa šāvienam, nekas nenotiek.
Manuprāt, tik tiešām lidot māca no sākuma uz simulātora un tikai pēc tam īstā lidmašīnā, nevis otrādi:)
Tas pats arī mežā- no sākuma paskaties kā papīrā un pēc tam mēģini mežā.
Pēc dažu viedokļiem liekas, ka mums Latvijā nemaz šaušanas eksāmenus nevajag- tāpat mežā mācīsies un secinājumus taisīs.:D