Šis nav mans sacerējums, bet kādu laiku atpakaļ to atradu netā. Ja nav slinkums, var palasīt!
Jautājums par mazo ložu postošo spēku un tā iedarbību uz dzīvnieku organismu jau sen ir nodarbinājis ieroču konstruktoru prātus, tomēr vēl līdz pat pēdējam laikam nebija nekādu nopietnu pētījumu (uz 1971.g.). Šajā rakstā tiek izklāstīti ASV armijas medicīnisko dienestu pētījumi par mazo ložu efektivitāti. Eksperimentos tika izmantotas ātrās foto- un kino- kameras un rentgena aparatūras palīdzība, kas pieļāva vienas miljonās sekundes daļas ekspozīciju.
Jebkuras diskusijas dalībnieki runājot par mazo ložu efektivitāti parasti sadalās divās nometnēs. Vieni aizstāv liela kalibra, smagas lodes ar zemu sākumātrumu priekšrocības, citi atkal uzskata, ka labāka ir viegla mazkalibra lode ar lielu sākumātrumu. (Jāsaka, ka šādas diskusijas nav nekas jauns un līdzīga situācija bija ieviešot jaunos - mazos kalibrus 19.gs.beigās). Pirmo rīcībā ir pieklājīgā, gandrīz gadsimta garumā sakrātā pieredze. Kamēr otriem ir ievērojami mazāk pierādījumu, tomēr viņu uzskati balstās uz to, ka lodes ātrumam trāpijuma brīdī ir izšķiroša nozīmē. Pētījumu rezultātā sadaļā “Ievainojumu ballistika” tika iznests verdikts: “No visiem citiem faktoriem, saistītiem ar lodes ievainojumu, ātrums ir izšķirošais. Tieši ātrums nosaka ievainojuma smagumu un turpmāko upura likteni. Lodei trāpot mērķi ievainojumi ir ievērojami, tāpat nopietni tiek bojāti audi ap to un ir novērojams neliels eksplozīvais efekts. Tomēr lielie sākumātrumi padara mazās lodes nāvējošas”.
Kas slēpās aiz šī slēdziena?
Pirmkārt jāatzīmē, ka jāņem vērā lodes svars, tās smailums, konstrukcija.... Piemēram, 5,6 mm ekspansīvā lode, kas sver 3,1 gr, pat pie sākumātruma 1300 m/s, nespēj sagādāt nāvējošus ievainojumus. Tās lodei ir tendence jau pašā sākumā strauji mainīt savu formu, tamdēļ to iesaka izmantot tikai medījot nelielus dzīvniekus.
Lai nāvējoši ievainotu lielākus dzīvniekus nepieciešama maksimāli smaga lode, kas spēj saglabāt formu pēc trāpījuma ar lieliem sākumātrumiem. Eksperimenta laikā tika izmantota arī 5,6 mm lode, kas pagatavota tikai no vara un svēra 2,5 gr. Tas iedarbībai uz bioloģisko objektu bija pārsteidzošs efekts. Ja lodes sākumātrums trāpījuma brīdī pārsniedza 700 m/s, tad tā pārvērš tai pa ceļam trāpījušos kaulus un audus par papildus nāvējošiem elementiem. To visu sauc par tā saukto eksplozīvo efektu. Vēl lielāki sākumātrumi šo efektu tikai pastiprina.
Pie sākumātrumiem lielākiem par 1000 m/s (eksperimentā tika sasniegti 1000-1300) par triecienu pārnesošiem elementiem kalpo arī asinsvadi; un asinsizplūdumi un asinsvadu plīsumi izveidojas jau ievērojamā attālumā no trāpījuma vietas. Nervi paralizējās bez īpašiem fiziskajiem bojājumiem. Muskuļi arī tiek sašķelti gar šķiedrām ievērojamā attālumā no trāpījuma vietas. Tamdēļ kauli lūzt pat zināmā attālumā no trāpījuma vietas. Tas viss notiek vienlaicīgi un lodes izlidošanu no objekta pavada bojātu audu, cīpslu un kaulu šķembu izmeši.
Eksperimentu laikā bija noskaidrots, ka lodes trāpījuma caurums ir vērtējams divējādi: kā paliekošais un kā īslaicīgais, respektīvi, dinamiskais stāvoklis trāpījuma brīdī. Lode uzkavējās bioloģiskā objektā tikai 1/1000 daļu no sekundes, un īslaicīgais caurums ir pavisam savādāks nekā paliekošais, respektīvi, tas ko mēs redzam nogalinātā dzīvnieka ķermenī. Kā likums tas ir 27 reizes mazāks par dinamisko caurumu.
turpinājums ....
Tā kā dzīvā miesa ir ļoti elastīga dinamiskais caurums sasniedz maksimālo lielumu tūdaļ pēc lodes skrējiena ķermenī. Pēc tam ir novērojams vairākas pulsācijas, kas ar katru reizi samazinās. Vienlaicīgi ar dinamiskās apjoma veidošanos dzīvajos audos iziet no ierindas nervu stabs. Paliekošo lodes ievainojuma kanālu visapkārt apņem bojātie audi. Eksperimenti parādīja arī cik lielā mērā lodes novirzīšanās no sākotnējās trajektorijas ievainojumā to pastiprina. Kā zināms lodei ejot cauri dzīvai miesai, tās pirmatnējās trajektorijas izmainīšanas varbūtība pieaug 800 reizes (!?) un tas lielā mērā iespaido tās iedarbību uz objektu. Jebkura novirzīšanās no trajektorijas paildzina tās atrašanās laiku audos, un tātad palielina kinētiskās enerģijas daudzumu, kas tiek atstāts objektā.
Mūsdiena garā šauteņu lode ir stabila lidojuma laikā pateicoties rotācijai, kuru iegūst šautenes stobrā. Lodes smaguma cents y-ordinātē atrodas uz lodes gareniskās ass, bet pateicoties garajam spicajam galam x-ordinātē tas ir novirzīts uz aizmuguri. Lodes smaile, uz kuru iedarbojas aerodinamiskie spēki, arī atrodas uz gareniskās ass un kamēr tā sakrīt ar smaguma centru lode stabila. Attālums starp aerodinamisko spēku iedarbības punktu un smaguma centrs veido "lodes apgāšanās plecu", un jo lielāks ir šis plecs, jo nestabilāka lode ir lidojumā. Lodes rotēšana ap savu asi to stabilizē un novērš tās apgāšanos. Kamēr lode rotē ap savu asi pietiekoši ātri tā diezgan stabila. Tomēr ideāli pareizas formas lodi ir tehniski neiespējami izgatavot un pat mazākā novirze no masas sadalīšanās veido nākamās nestabilitātes aizmetņus. Kamēr lode virzās pa stobra kanālu tā rotē ap savas formas centrālo asi, taču reiz izlidojusi no stobra tā sāk rotēt ap savu masas asi. Tā kā lodei nekad nav ideāls masas sadalījums, tad lodes turpmākā nestabilitāte ir neizbēgams fakts.
Šīm izmaiņām ir "žiroskopisks" (respektīvi vilciņa) raksturs. Lodes spice tagad atrodas zināmā leņķī pret lodes masas centru ap kuru tagad tā rotē. Šis leņķis lidojuma laikā visu laiku mainās, ik pa brīdim stabilizējoties pie 0º. Kā parādīja momentuzņēmumi pirmās novirzes sākās jau 10 līdz 20 metru attālumā no stobra un ilgst 1/1000 sekundes daļu. Tad lode atkal atgriežas sākumstāvoklī. Šīs novirzes no trajektorijas periodiski atkārtojas visa tās lidojuma laikā.
Trāpot objektā lodei var būt normāls stāvoklis, taču nogājusi audos 7 cm, tā var pagriezties par 90º, un vēl pēc 7 cm, - atgūt sākumstāvokli. Šīs lodes svārstības kopsummā var sasniegt 170º, paildzinot tās ceļu organismā līdz pat 172 reizēm (!? - varbūt, tomēr 1,72). Lodes svārstības un staigāšana zem narkozes atrodošos dzīvnieku ķermeņos tika novērota un fiksēta ar rentgena kinoaparatūras palīdzību jau 15 cm gara ceļa laikā. Tas zināmā mērā izskaidro ātro ložu ilgo uzturēšanās laiku upura audos un lielo ievainojuma platību.
turpinājums-2
Kā jau agrāk bija minēts, lode trāpot dzīvnieka ķermenī tieši ar smaili, var pagriezties par 90º, tādejādi ievērojami palielinot saārdīto zonu. Pēc tam sakarā ar to, kā tā turpina rotēt un saskaņa ar "lodes apgāšanas momentu", stabilizējās, un iznākot no organisma tādā pašā vīzē kā ienākusi. Tādejādi pēc ārēja izskata nekādi nevar spriest par ievainojuma nopietnību. Pētījumi parādīja, ka pat nelielas lodes priekšgala svārstības rada priekšnoteikumus tam, ka ievainojums ievērojami palielināsies.
Mazkalibra ložu palielinātā spēja letālu brūču radīšanā nekavējoties stimulēja ASV radīt jaunu kaujas šauteni armijai "AR-15" ar 5,56 mm patronu un 3,5 gramus smagu lodi ar sākumātrumu 1070 m/s. Šī šautene tika proponēta, kā ļoti nāvējošs ierocis tuvās distancēs – līdz 50 metriem, kur tās lodei vienmēr ir raksturīgas svārstības un eksplozīvais efekts uz dzīvo organismu audiem.
P.S. Protams no mūsdienu viedokļa zināmi šeit paustie postulāti liekas apšaubāmi. Kā rādīja kaujas pieredze Vjetnamā, krievu AK smagajām lodēm bija priekšrocībā kaujās džungļos, jo mazāk novirzījās no trajektorijas dažādu šķēršļu ietekmē. Bez tam NATO pieņēma lēmumu nomainīt vieglo lodi ar daudz smagāko 4,56 gramīgo samazinot sākumātrumu līdz 980 m/s, tamdēļ savukārt vajadzēja ieročiem pavisam citas vītnes – stāvākas, jo garās lodes bija spēcīgāk jāiegriež. Bez tam deklarētais šaušanas tālums 200-300 metri reālajā dzīvē tika gauži maz izmantots, parasti lielākā šaušana notika tuvās un ļoti tuvās distancēs 25-50 metru robežās.
Kāda ASV mednieka Hefba Kleina intervija. Uz jautājumu kāds pēc viņa domām būtu labākais ierocis uz lāci vai alni, viņš atbildēja, ka tā būtu .243 (6,17 mm) šautene ar sekojošām lodēm un sākumātrumiem: 5,6 g – 1275 m/s; 6,4 g – 1175 m/s; 7,5 g – 1100 m/s. (protams ka šī intervija nav jāuztver, kā pēdēja instance)
Visam tam augstāk minētajam,tāpat,kā daudziem citiem pētījumiem varētu tikai piekrist,ja vien runa neietu par tādu,uz ievainojumiem diezgan vārīgu medījumu kā cilvēks. Un jo īpaši,ja ir moderns ierocis ar spēju pusautomātiskajā režīmā šaut divu vai triju šāvienu sēriju. Tad jau minētās pulsācijas,turklāt vairākkārtējas un dažādās vietās sekundes daļās, asinsrites un limfvadu sistēmu praktiski sagrauj. Bet,ja man būtu jāiet uz "strelku" aci pret aci,piemēram ar lāci,tad daudz mierīgāku prātu es to darītu ar .50 cal pa stobru lādējamo muskati rokās,kā ar kaut kādu automātisku militāro brīnumu,kurš špļaudās ar zemkalibra tērauda bultām, 4,7mm , 4,92mm , 5,45mm ,jeb 5,56mm lodēm.
jaasaka ka arii biju lietas kursaa pa augstaak mineetajaam lietaam ka lielaaku ievainojumu un labaakai "zemee gāzšanai" noteicoshie lodes faktori ir: 1. ātrums, 2. svars un peectam tik diametrs un ar domu, jo garaaka smagaaka lode (liidz ar to shauraaka) jo labaak! tikai negribeeju te lekties (atkal) ar vecajiem bukiem, kuriem daudziem veel ir gludstobra domaashana vai dalja no domaashanas palikusi no taas pieredzes. un taapeec arii esmu 3000J piekriteejs, jo aatra lode dabuus savus 3000J sasniegs, lai gan nedomaaju ka .243 wssm (kam ir aatras 3000J lodes) ir domaats alnju un briezzu shaushanai taa iemesla deelj ka lodes buus pa miikstu un izshkjiidiis (pie tiem aatrumiem) pa seklu. bet jaapiekriit ka tie peetiijumi (tieva aatra lode = labaaka) nav plashi izplatiiti un galvenokaart domaati divkaajaino gaazshanai, taapat arii 2 kaajaino gaazeeju experti atzinushi ka taalaakaas distancees (virs 300-500 metriem), kad jebkuras superaatraas lodes aatrums ir samazinaajies liidz normaalam, tie pashi 7.62x51, .338 lapua, .50bmg ir labaaki gaazeeji un jo taalaaks attaalums (jo leenaakas paliek jebkuras lodes) jo lielaaks kalibrs - jo labaak!
Aprīkojums: Browning BAR .30-06, Fabarm Lion H35 Titan 12 ga, Mannlicher ProHunter .223 Rem
Suņi: taksis
Medību trofejas: 2
15.01.2009. 09:40
Māra iekopētais raksts tiešām liek aizdomāties. Ja tā paanalizēju savu pieredzi, nereti ir bijuši gadījumi, ka ar 30-06 kalibru labi trāpīts buks noskrien vēl 50-100 metrus, savukārt ar .223 kalibra lodi šauts buks parasti nokrīt uz vietas.
Protams, ka mazais kalibrs ar lielo ātrumu sasniedz tos 3000 J. Tādēļ jau tiek pieminēts, ka vajadzētu ierobežot minimālo lodes svaru. Viegla un ātra lode nespēj sagādāt dziļu ievainojumu. Šaujot alni pa plecu ar 5,6 mm un lodes ātrumu virs 1000 m/s lode beidz savu darbu jau līdz kaulam, pārvēršot muskuli par vienu lielu recekli, kauls nav lauzts, iekšējie orgāni nav skarti= dzīvnieks aiziet.
Ar 7,62 (.30) kalibru 9,7 lodes ātrums ir virs 800 m/s, un jau tad šī patrona nev pārliecinošā aļņa un staltbriežu buļļa medīšanai, lai arī stabili pārsniedz 3000 J un nodara ievērojami dziļākus ievainojumus, kā mazāki un ātrāki kalibri.
Uj ja kāds vēlas šāut alni ar lodi, kas sver 8,4 g un dod 3831 J, tad lūdzu padomā vēlreiz, vai tava izvēle ir pareiza?
Jautājums par mazo ložu postošo spēku un tā iedarbību uz dzīvnieku organismu jau sen ir nodarbinājis ieroču konstruktoru prātus, tomēr vēl līdz pat pēdējam laikam nebija nekādu nopietnu pētījumu (uz 1971.g.). Šajā rakstā tiek izklāstīti ASV armijas medicīnisko dienestu pētījumi par mazo ložu efektivitāti. Eksperimentos tika izmantotas ātrās foto- un kino- kameras un rentgena aparatūras palīdzība, kas pieļāva vienas miljonās sekundes daļas ekspozīciju.
Jebkuras diskusijas dalībnieki runājot par mazo ložu efektivitāti parasti sadalās divās nometnēs. Vieni aizstāv liela kalibra, smagas lodes ar zemu sākumātrumu priekšrocības, citi atkal uzskata, ka labāka ir viegla mazkalibra lode ar lielu sākumātrumu. (Jāsaka, ka šādas diskusijas nav nekas jauns un līdzīga situācija bija ieviešot jaunos - mazos kalibrus 19.gs.beigās). Pirmo rīcībā ir pieklājīgā, gandrīz gadsimta garumā sakrātā pieredze. Kamēr otriem ir ievērojami mazāk pierādījumu, tomēr viņu uzskati balstās uz to, ka lodes ātrumam trāpijuma brīdī ir izšķiroša nozīmē. Pētījumu rezultātā sadaļā “Ievainojumu ballistika” tika iznests verdikts: “No visiem citiem faktoriem, saistītiem ar lodes ievainojumu, ātrums ir izšķirošais. Tieši ātrums nosaka ievainojuma smagumu un turpmāko upura likteni. Lodei trāpot mērķi ievainojumi ir ievērojami, tāpat nopietni tiek bojāti audi ap to un ir novērojams neliels eksplozīvais efekts. Tomēr lielie sākumātrumi padara mazās lodes nāvējošas”.
Kas slēpās aiz šī slēdziena?
Pirmkārt jāatzīmē, ka jāņem vērā lodes svars, tās smailums, konstrukcija.... Piemēram, 5,6 mm ekspansīvā lode, kas sver 3,1 gr, pat pie sākumātruma 1300 m/s, nespēj sagādāt nāvējošus ievainojumus. Tās lodei ir tendence jau pašā sākumā strauji mainīt savu formu, tamdēļ to iesaka izmantot tikai medījot nelielus dzīvniekus.
Lai nāvējoši ievainotu lielākus dzīvniekus nepieciešama maksimāli smaga lode, kas spēj saglabāt formu pēc trāpījuma ar lieliem sākumātrumiem. Eksperimenta laikā tika izmantota arī 5,6 mm lode, kas pagatavota tikai no vara un svēra 2,5 gr. Tas iedarbībai uz bioloģisko objektu bija pārsteidzošs efekts. Ja lodes sākumātrums trāpījuma brīdī pārsniedza 700 m/s, tad tā pārvērš tai pa ceļam trāpījušos kaulus un audus par papildus nāvējošiem elementiem. To visu sauc par tā saukto eksplozīvo efektu. Vēl lielāki sākumātrumi šo efektu tikai pastiprina.
Pie sākumātrumiem lielākiem par 1000 m/s (eksperimentā tika sasniegti 1000-1300) par triecienu pārnesošiem elementiem kalpo arī asinsvadi; un asinsizplūdumi un asinsvadu plīsumi izveidojas jau ievērojamā attālumā no trāpījuma vietas. Nervi paralizējās bez īpašiem fiziskajiem bojājumiem. Muskuļi arī tiek sašķelti gar šķiedrām ievērojamā attālumā no trāpījuma vietas. Tamdēļ kauli lūzt pat zināmā attālumā no trāpījuma vietas. Tas viss notiek vienlaicīgi un lodes izlidošanu no objekta pavada bojātu audu, cīpslu un kaulu šķembu izmeši.
Eksperimentu laikā bija noskaidrots, ka lodes trāpījuma caurums ir vērtējams divējādi: kā paliekošais un kā īslaicīgais, respektīvi, dinamiskais stāvoklis trāpījuma brīdī. Lode uzkavējās bioloģiskā objektā tikai 1/1000 daļu no sekundes, un īslaicīgais caurums ir pavisam savādāks nekā paliekošais, respektīvi, tas ko mēs redzam nogalinātā dzīvnieka ķermenī. Kā likums tas ir 27 reizes mazāks par dinamisko caurumu.
Tā kā dzīvā miesa ir ļoti elastīga dinamiskais caurums sasniedz maksimālo lielumu tūdaļ pēc lodes skrējiena ķermenī. Pēc tam ir novērojams vairākas pulsācijas, kas ar katru reizi samazinās. Vienlaicīgi ar dinamiskās apjoma veidošanos dzīvajos audos iziet no ierindas nervu stabs. Paliekošo lodes ievainojuma kanālu visapkārt apņem bojātie audi. Eksperimenti parādīja arī cik lielā mērā lodes novirzīšanās no sākotnējās trajektorijas ievainojumā to pastiprina. Kā zināms lodei ejot cauri dzīvai miesai, tās pirmatnējās trajektorijas izmainīšanas varbūtība pieaug 800 reizes (!?) un tas lielā mērā iespaido tās iedarbību uz objektu. Jebkura novirzīšanās no trajektorijas paildzina tās atrašanās laiku audos, un tātad palielina kinētiskās enerģijas daudzumu, kas tiek atstāts objektā.
Mūsdiena garā šauteņu lode ir stabila lidojuma laikā pateicoties rotācijai, kuru iegūst šautenes stobrā. Lodes smaguma cents y-ordinātē atrodas uz lodes gareniskās ass, bet pateicoties garajam spicajam galam x-ordinātē tas ir novirzīts uz aizmuguri. Lodes smaile, uz kuru iedarbojas aerodinamiskie spēki, arī atrodas uz gareniskās ass un kamēr tā sakrīt ar smaguma centru lode stabila. Attālums starp aerodinamisko spēku iedarbības punktu un smaguma centrs veido "lodes apgāšanās plecu", un jo lielāks ir šis plecs, jo nestabilāka lode ir lidojumā. Lodes rotēšana ap savu asi to stabilizē un novērš tās apgāšanos. Kamēr lode rotē ap savu asi pietiekoši ātri tā diezgan stabila. Tomēr ideāli pareizas formas lodi ir tehniski neiespējami izgatavot un pat mazākā novirze no masas sadalīšanās veido nākamās nestabilitātes aizmetņus. Kamēr lode virzās pa stobra kanālu tā rotē ap savas formas centrālo asi, taču reiz izlidojusi no stobra tā sāk rotēt ap savu masas asi. Tā kā lodei nekad nav ideāls masas sadalījums, tad lodes turpmākā nestabilitāte ir neizbēgams fakts.
Šīm izmaiņām ir "žiroskopisks" (respektīvi vilciņa) raksturs. Lodes spice tagad atrodas zināmā leņķī pret lodes masas centru ap kuru tagad tā rotē. Šis leņķis lidojuma laikā visu laiku mainās, ik pa brīdim stabilizējoties pie 0º. Kā parādīja momentuzņēmumi pirmās novirzes sākās jau 10 līdz 20 metru attālumā no stobra un ilgst 1/1000 sekundes daļu. Tad lode atkal atgriežas sākumstāvoklī. Šīs novirzes no trajektorijas periodiski atkārtojas visa tās lidojuma laikā.
Trāpot objektā lodei var būt normāls stāvoklis, taču nogājusi audos 7 cm, tā var pagriezties par 90º, un vēl pēc 7 cm, - atgūt sākumstāvokli. Šīs lodes svārstības kopsummā var sasniegt 170º, paildzinot tās ceļu organismā līdz pat 172 reizēm (!? - varbūt, tomēr 1,72). Lodes svārstības un staigāšana zem narkozes atrodošos dzīvnieku ķermeņos tika novērota un fiksēta ar rentgena kinoaparatūras palīdzību jau 15 cm gara ceļa laikā. Tas zināmā mērā izskaidro ātro ložu ilgo uzturēšanās laiku upura audos un lielo ievainojuma platību.
Kā jau agrāk bija minēts, lode trāpot dzīvnieka ķermenī tieši ar smaili, var pagriezties par 90º, tādejādi ievērojami palielinot saārdīto zonu. Pēc tam sakarā ar to, kā tā turpina rotēt un saskaņa ar "lodes apgāšanas momentu", stabilizējās, un iznākot no organisma tādā pašā vīzē kā ienākusi. Tādejādi pēc ārēja izskata nekādi nevar spriest par ievainojuma nopietnību. Pētījumi parādīja, ka pat nelielas lodes priekšgala svārstības rada priekšnoteikumus tam, ka ievainojums ievērojami palielināsies.
Mazkalibra ložu palielinātā spēja letālu brūču radīšanā nekavējoties stimulēja ASV radīt jaunu kaujas šauteni armijai "AR-15" ar 5,56 mm patronu un 3,5 gramus smagu lodi ar sākumātrumu 1070 m/s. Šī šautene tika proponēta, kā ļoti nāvējošs ierocis tuvās distancēs – līdz 50 metriem, kur tās lodei vienmēr ir raksturīgas svārstības un eksplozīvais efekts uz dzīvo organismu audiem.
P.S. Protams no mūsdienu viedokļa zināmi šeit paustie postulāti liekas apšaubāmi. Kā rādīja kaujas pieredze Vjetnamā, krievu AK smagajām lodēm bija priekšrocībā kaujās džungļos, jo mazāk novirzījās no trajektorijas dažādu šķēršļu ietekmē. Bez tam NATO pieņēma lēmumu nomainīt vieglo lodi ar daudz smagāko 4,56 gramīgo samazinot sākumātrumu līdz 980 m/s, tamdēļ savukārt vajadzēja ieročiem pavisam citas vītnes – stāvākas, jo garās lodes bija spēcīgāk jāiegriež. Bez tam deklarētais šaušanas tālums 200-300 metri reālajā dzīvē tika gauži maz izmantots, parasti lielākā šaušana notika tuvās un ļoti tuvās distancēs 25-50 metru robežās.
Kāda ASV mednieka Hefba Kleina intervija. Uz jautājumu kāds pēc viņa domām būtu labākais ierocis uz lāci vai alni, viņš atbildēja, ka tā būtu .243 (6,17 mm) šautene ar sekojošām lodēm un sākumātrumiem: 5,6 g – 1275 m/s; 6,4 g – 1175 m/s; 7,5 g – 1100 m/s. (protams ka šī intervija nav jāuztver, kā pēdēja instance)
Ar 7,62 (.30) kalibru 9,7 lodes ātrums ir virs 800 m/s, un jau tad šī patrona nev pārliecinošā aļņa un staltbriežu buļļa medīšanai, lai arī stabili pārsniedz 3000 J un nodara ievērojami dziļākus ievainojumus, kā mazāki un ātrāki kalibri.
Uj ja kāds vēlas šāut alni ar lodi, kas sver 8,4 g un dod 3831 J, tad lūdzu padomā vēlreiz, vai tava izvēle ir pareiza?