Forums

Aizmirsu piebilst, pārī strādā abi ļoti labi, katrs meklē atsevišķi, bet ja kāds kautko atrod pieslēdzas arī otrs, tad gan abi var aiziet ļoti tālu. Abus ņemu tik tad ja medībās piedalāmies abi ar dēlu, tā vieglāk sameklēt ja kaut kur aizvandas. Dzīt citiem nedodam, ejam paši.

Dzintar,super! Domāju,ka Kate Tev gatavo tik pat mīļu atbildi.:):):)

Šis ir turpinājums iepriekšējam. Kad sunenei uzradās kucēni, vienu puiku atstāju sev, kā saka, viens suns labs divi vēl labāk. Mācījāmies paklausību tikai tik lai varam savākties, sēdēt, blakus un šurp. Pastaigās ļauju skriet cik patīk, necenšos atsaukt, piemājas bukus dzina no sākuma ļoti tālu, bet tagad maz vai nemaz, protams ka kādreiz arī aizveras un tad aiziet. Uz pīlēm un pa bebriem neejam, ziedojamies tik dzīšanai. Rezultātā ar dzīšanu esmu apmierināts, savākties arī varam, vairāk arī neko nevēlos. Tātad mani secinājumi, ar īpašu dresūru paklausībā labāk neaizrauties, tikai tik cik lai var,savākties, par bukiem interese ar laiku zūd, ja bieži redz, bet nešauj un neļauj ošņāties vai plēst. Pīles un pārējais lai samnieka ziņā, es labāk nemācītu. Nu kaut kā tā apmēram.

Pastāstīšu nedaudz par savu pieredzi un novērojumiem. Pirmais dzinējs puika man uzradās tulīt kā iestājos medniekos. Zināšanu ar suņiem nekādu, bet rezultāds vienreizējs. Nekādu paklausību nemācīju, vienkārši gāju un dzinu. Tā jau nebija ka neklausīja, kautkā jau savācāmies, bet darbs mežā super. Kad dzīve mūs izšķīra, ilgu laiku nevarēju saņemties ņemt jaunu, jo baidījos ka tāda otra suņa man vairs nebūs. Pāris gadu pagāja un nejauši manā dzīvē uzradās dzinēju meitene. Sadomājos ka jāmāca baigi gudrā, izgājām Liepājā paklausības kursus, ejot pastaigās viss pēc komandām, nu pa skaisto. Tālu nekur neļāvu skriet, kaimiņiem govis un dārziņš, krūmi pilni ar bukiem utt. Rezultātā kas, sunene par daudz vaktē mani, dzen, bet netālu, meklēšanas rādiuss mazs, neatlaidīga tik ja dzīvnieks sašauts unpārāk ātri nepārvietojas. Kas vēl, mākam arī pīles nest ārā un patīk jenoti un bebri. Bet domāju ka tā universalitāte dzīšanai labumu nedod.

Dzintar, žetons! Tas, ka ar medību suni jāstrādā daudz, ir fakts. Darbs memozīmē tikai treniņus, bet kopā būšanu mežā, lai saprastu suni un suns saprastu Tevi. Kad saimnieks iemācās ar suni sarunāties, tad jau aiziet (to, ka suns runā ar Tevi, nevienam nesaki - neiziesi medicīnisko komisiju :)).

Ak Kate,Es kā vispāratzīts maitas gabals un zirga deķis gribēju paprasīt,vai Tu savam vienīgajam,īstajam ņemējam zināji kuru smeķīgo vietiņu pasniegt,vai vispirms gāji kursos ar praktiskajām nodarbībām!??Varbūt tomēr instinkti nostrādāja?Darbojies ar suni praktiski un daudz un saprašanās Jūsu starpā garantēta!

labi, par dzineju droši vien piekritīšu - cik pati saprotu un, psļaujoties uz, jūsu, mednieku pieredzi;)
bet kā ar universāļiem?

Viss atkarīgs, ko Tu gribi no suņa t.i. izaudzināt "kompanjonu" vai kalpu...

Žanna, sory, es pa tiem sabatiem netusējos, līdz ar to "pateicu" kā tas izskatās. Un, ja ir tā, kā saki Tu - tad tēma ir absolūti bezjēdzīga :)

Arni!
Nu Tu atkal esi pateicis galīgi garām. Lai medību suns, konkrēti dzinējsuns, varētu piedalīties izstādēs un vaislas darbā, viņam nav jānokārto paklausības kurss! Parasti pietiek, ja prot puslīdz iet pie pavadas, palaists no pavadas ir atsaucams (nevis no zvēra, bet vienkārši pļavā) un nebaidās no šāviena. Kā Tu domā, vai kaut kas no tā visa ir pilnīgi nevajadzīgs medību sunim?