Esmu ar savu taksi gājis pavadā- 10metri.
Vispār jau manējais ir maita:), viņš neies tieši pa pēdu, bet blakus un protams tā , lai es līdzi normāli netieku.
Starp diviem kokiem, zem egles utt. protasm ar garo pavadu var apiet apkārt , palaist to un atkal normāli saķert.
Vieglāk gan ir palaist unklausīties kur rej:), bet ir gadījumi, kad nevar laist bez.
Plus tiešām ir tās , ka var fiksēt , ka ik pa laikam ir asinis un ir pārliecība , ka ejam pareizā virzienā.
Vienu reiz tomēr neatradu, jo pēc kilometra no meža iegāja rapšu laukā un tur es savu suni neriskēju laist iekšā ne ar ne bez pavadas...
Kate, centīšos atrast putnu suņu apmācības video - soli pa solim. Cik noprotu, vāciski Tu sapratīsi. Starp citu feisbukā ir vesela rinda ar medību suņu grupām (Vācijā) - veimārieši arī ir pārstāvēti.
Suņi: veimāras putnu suņi ARGAS un Amber Rain Carski Trakt (1. 2. pakāpes diplomi darba pārbaudēs)
Medību trofejas: 7
19.12.2014. 21:08
Bruno, cienītais, es kaut kur sākumā rakstīju, ka domāju, vai man nevajg dzineju. pēc manu suņu šķirnes jau var saprast, ka dzīt zvēru mastā viņiem nepienākas. putns laukā, mežā, ūdenī, sīkais medījums un asinspēda. bet ne dzīšana. tāda ir viņu specifika.
Remesa kungs, bavārietis ir asinspēdas suns. nevis dzinejs mūsu izpratnē, kas skrien pa mastu, meklē zvēru, dzen to uz mednieku līniju, notur utt. šīs šķirnes suņi tiek izmantoti, lai meklētu ievainotu dzīvnieku un tam ir radīti. atšķirās ar to, ka spēj meklēt pēc adrenalīna piesātināto sviedru smaržās, kad dzīvnieks IR ievainots, bet nezaudē asinis. Šķirnes vācisko nosaukumu Bayrischer Gebirgsschwesshund var burtiski tulkot kā Bavārijas kalnu sviedru suns. es ļoti atvainojos, ka runāju pretī :)
Jāni, paldies :)
Slēpts
19.12.2014. 20:33
nu vot Jāni pareizi jau atbildēji, kapēc vieglāk pavadē nekā bez, jo grūti iemācīt iet lēnām pa pēdu. Un variantā, kad suns iet ar to puļķi pie siksnas viens pats, tad viņam arī jāiet lēnām, lai nenozaudētu pēdu. ;)
Mēģināšu rakstīt vēlreiz. Kamēr uzrakstīju komentu jau biju izslēgts no foruma.
FUI!!! ADMINAM.
Nezinu kāpēc, bet vairāk gribas pievienoties Kates viedoklim.
Esmu meklējis sašautos zvērus, gan ar pavadu, gan bez. Bet daudz komfortablāk jūtos, kad suns ir pavadā. Speciālā pavadā asins pēdām 15m garumā. Tad es bez īpašas gargabalu skriešanas mierīgi varu sekot sunim un pie reizes pārliecināties, ka patiešām ejam pa pareizo pēdu. Bez saites palaists suns aizskrien lielā ātrumā (varbūt var iemācīt lai skrien lēnām un pa brīžam pagaida saimnieku, bet man tas nav izdevies un ja galā zvērs ir jau nekustīgs, tad ir diezgan grūti saprast kur skriet un kur meklēt. Labi ja izdodas atsaukt un ejam vēlreiz.
Tādus navarotus kā GPS pašreiz nevaru atļauties un nav mūsu pusē tik daudz medījumu, lai taisītu tādas investīcijas.
Vedot suni pavadā mierīgi varu palaist to vaļā un apskriet biežņām apkārt un atkal to noķert. Arī ar atlaistu garo pavadu suns skrien lēnāk, jo jūtās pieturēts. Ja tuvojamies zvēram pēc suņa uzvedības to jau var pateikt, tas kļūst nemierīgāks un sāk smalki smilkstēt. Tad izvērtējot situāciju, ja priekšā ir kāda biežņa, laižu suni vaļā, ja pārskatāms mežs tad tāpat turpinām.
Esmu gājis ar suni pavadā pakaļ alnim pāris km, nezinu kā būtu tikuši līdz mērķim, ja suns uzreiz sākumā būtu palaists vaļā. Tas pats par biezajām eglītēm un kukurūzu. Nezinu kādam lempausim jābūt, lai arī šādā vidē nesaprastu, kad tuvojamies zvēram.
Var nepiekrist manai pieredzei, bet tāda tā ir. Labprāt lasītu arī citu mednieku pieredzi, kas 10 lappusēs tā arī neparādās, tikai tukši bļāvieni "Nē nekad, suņu slepkavas utt ", pat no ļoti cienījamiem vīriem (manā vērtējumā) neko vairāk nevar izspiest.
Par tēmu.
Manuprāt, dzinējsuņi, tāpat kā jebkurš suns IR JĀMĀCA!
Vispirms paklausībā, lai saprot, kas ir saimnieks.
Lai māk uzvesties sabiedrībā. Jebkuras dzinējmedības sunim ARĪ ir sabiedrisks pasākums, kurā satiek kolēģus, ko ikdienā neredz.
Lai saprastu ko šodien dzenam, lai dzenot alni nepāriet uz ūdeli.
Lai var atsaukt no masta, zvēra, tad kad dzīšana vairs nav vajadzīga.
Tas cik tuvu skrien zvēram ar kādiem paņēmieniem notur, kā rej, vai atgriežas mastā pēc nākamā sivēna, tam manuprāt jābūt asinīs.
Varbūt vēl kaut kas, bet ir vēls, jābrauc mājās, un nekas uz sitiena galvā neieskrien.
Šaujam garām brīvdienās1
Tā lai suņi var nepārpūlēties. :)))
Kate, mēs te 10 lapas pierakstījām, lai saprastu, ka Tu savus suņus dzīt nelaidīsi :)
Par asinspēdas ņemšanu ar suni pavadā - esmu štata dzinējs, tāpēc arī bieži tiek "izklaides" ar savainotiem dzīvniekiem. Situācijas ir piedzīvotas tik ļoti dažādas, ka zinu skaidri - ar savu suni saitē pa asins un vispār nekādām pēdām neiešu.
Suņi: Rietumsibīrijas medību suņi ,vienmēr vismaz 2.Latvijas dzinēji.
Medību trofejas: 6
19.12.2014. 19:19
bavārietis ir asins un sviedru pedu suns, nevus dzinējs.
Kate - bavārietis ir VIENA NO 4(ČETRĀM) VĀCIJAS DZINĒJSUŅU ŠĶIRNĒM...., kuras pašiem vāciešiem nav īpašā cieņā.
Sviedru un asinspēda ir iemācāma katram sunim. Vajag uz to strādat,un no katra "canis lupus familiaris" sanāks sviedru un asinspēdas meistars.
Suņi: veimāras putnu suņi ARGAS un Amber Rain Carski Trakt (1. 2. pakāpes diplomi darba pārbaudēs)
Medību trofejas: 7
19.12.2014. 18:49
Remesa kungs rakstīja: Man ir sava statistika par suņu traumām aplokā un medībās....un bavārieši, traumu ziņā, ir priekšgalā dzinējsuņiem.
Šis man patīk.... bavārietis ir asins un sviedru pedu suns, nevus dzinējs. tādēļ tie biežāk traumējas un tādēļ tos nevajag izmantot dzīšanai.
Vispār jau manējais ir maita:), viņš neies tieši pa pēdu, bet blakus un protams tā , lai es līdzi normāli netieku.
Starp diviem kokiem, zem egles utt. protasm ar garo pavadu var apiet apkārt , palaist to un atkal normāli saķert.
Vieglāk gan ir palaist unklausīties kur rej:), bet ir gadījumi, kad nevar laist bez.
Plus tiešām ir tās , ka var fiksēt , ka ik pa laikam ir asinis un ir pārliecība , ka ejam pareizā virzienā.
Vienu reiz tomēr neatradu, jo pēc kilometra no meža iegāja rapšu laukā un tur es savu suni neriskēju laist iekšā ne ar ne bez pavadas...
Remesa kungs, bavārietis ir asinspēdas suns. nevis dzinejs mūsu izpratnē, kas skrien pa mastu, meklē zvēru, dzen to uz mednieku līniju, notur utt. šīs šķirnes suņi tiek izmantoti, lai meklētu ievainotu dzīvnieku un tam ir radīti. atšķirās ar to, ka spēj meklēt pēc adrenalīna piesātināto sviedru smaržās, kad dzīvnieks IR ievainots, bet nezaudē asinis. Šķirnes vācisko nosaukumu Bayrischer Gebirgsschwesshund var burtiski tulkot kā Bavārijas kalnu sviedru suns. es ļoti atvainojos, ka runāju pretī :)
Jāni, paldies :)
Admin, kā lai tavā forumā normāli uzraksta garāku tekstu????
FUI!!! ADMINAM.
Nezinu kāpēc, bet vairāk gribas pievienoties Kates viedoklim.
Esmu meklējis sašautos zvērus, gan ar pavadu, gan bez. Bet daudz komfortablāk jūtos, kad suns ir pavadā. Speciālā pavadā asins pēdām 15m garumā. Tad es bez īpašas gargabalu skriešanas mierīgi varu sekot sunim un pie reizes pārliecināties, ka patiešām ejam pa pareizo pēdu. Bez saites palaists suns aizskrien lielā ātrumā (varbūt var iemācīt lai skrien lēnām un pa brīžam pagaida saimnieku, bet man tas nav izdevies un ja galā zvērs ir jau nekustīgs, tad ir diezgan grūti saprast kur skriet un kur meklēt. Labi ja izdodas atsaukt un ejam vēlreiz.
Tādus navarotus kā GPS pašreiz nevaru atļauties un nav mūsu pusē tik daudz medījumu, lai taisītu tādas investīcijas.
Vedot suni pavadā mierīgi varu palaist to vaļā un apskriet biežņām apkārt un atkal to noķert. Arī ar atlaistu garo pavadu suns skrien lēnāk, jo jūtās pieturēts. Ja tuvojamies zvēram pēc suņa uzvedības to jau var pateikt, tas kļūst nemierīgāks un sāk smalki smilkstēt. Tad izvērtējot situāciju, ja priekšā ir kāda biežņa, laižu suni vaļā, ja pārskatāms mežs tad tāpat turpinām.
Esmu gājis ar suni pavadā pakaļ alnim pāris km, nezinu kā būtu tikuši līdz mērķim, ja suns uzreiz sākumā būtu palaists vaļā. Tas pats par biezajām eglītēm un kukurūzu. Nezinu kādam lempausim jābūt, lai arī šādā vidē nesaprastu, kad tuvojamies zvēram.
Var nepiekrist manai pieredzei, bet tāda tā ir. Labprāt lasītu arī citu mednieku pieredzi, kas 10 lappusēs tā arī neparādās, tikai tukši bļāvieni "Nē nekad, suņu slepkavas utt ", pat no ļoti cienījamiem vīriem (manā vērtējumā) neko vairāk nevar izspiest.
Par tēmu.
Manuprāt, dzinējsuņi, tāpat kā jebkurš suns IR JĀMĀCA!
Vispirms paklausībā, lai saprot, kas ir saimnieks.
Lai māk uzvesties sabiedrībā. Jebkuras dzinējmedības sunim ARĪ ir sabiedrisks pasākums, kurā satiek kolēģus, ko ikdienā neredz.
Lai saprastu ko šodien dzenam, lai dzenot alni nepāriet uz ūdeli.
Lai var atsaukt no masta, zvēra, tad kad dzīšana vairs nav vajadzīga.
Tas cik tuvu skrien zvēram ar kādiem paņēmieniem notur, kā rej, vai atgriežas mastā pēc nākamā sivēna, tam manuprāt jābūt asinīs.
Varbūt vēl kaut kas, bet ir vēls, jābrauc mājās, un nekas uz sitiena galvā neieskrien.
Šaujam garām brīvdienās1
Tā lai suņi var nepārpūlēties. :)))
Par asinspēdas ņemšanu ar suni pavadā - esmu štata dzinējs, tāpēc arī bieži tiek "izklaides" ar savainotiem dzīvniekiem. Situācijas ir piedzīvotas tik ļoti dažādas, ka zinu skaidri - ar savu suni saitē pa asins un vispār nekādām pēdām neiešu.
Kate - bavārietis ir VIENA NO 4(ČETRĀM) VĀCIJAS DZINĒJSUŅU ŠĶIRNĒM...., kuras pašiem vāciešiem nav īpašā cieņā.
Sviedru un asinspēda ir iemācāma katram sunim. Vajag uz to strādat,un no katra "canis lupus familiaris" sanāks sviedru un asinspēdas meistars.
Šis man patīk.... bavārietis ir asins un sviedru pedu suns, nevus dzinējs. tādēļ tie biežāk traumējas un tādēļ tos nevajag izmantot dzīšanai.