Piekrītu Arnim. Brinos par medniekiem, kuri ir paštaisni un apzināti nevēlas analizēt tiesiskumu, bet moralizē.
Atkāpei par radinieku ķirurgu, kuram bija paniskas bailes no mana suņa pat telpās. Visādi mēğināju pierunāt no miera mikas nebaidīties. Beigās teicu, ka viņam ir tiesības baidīties.
Galvenais apzināties savas tiesības.
Krievu okupācijas laikā bija visiem jāzina savas tiesības, bet bija jābūt tik saprātīgiem, lai tās neizmantotu.
Te daži ir no pagātnes noburti.
Tas bija gadsimta sākumā. Salu tilta gals uz centra pusi. Paliels laukums, vakarā šķērsoju to laukumu, plecā soma ar fotoaparātu, pie somas pieāķēts trijkājis. Laukumā bija vairāki suņu dīdītāji ar saviem lopiem cūkas augumā un kļičkām tipa - mojasobačkaņekusajetsa. Es vienkārši gāju, nepievērsu uzmanību krančiem un to saimniekiem. Lops uzbruka no mugurpuses, ne rēja, ne kā, tikai ieķērās stilbā. Sekas būtu smagākas un iespējams, ka tas ņekusajetsa mērķēja kakla rajonā, jo nevis vienkārši ieķērājās kājā, bet darīja to augstā lēcienā. Pats līdz šim vēl nesaprotu, kas man zemapziņas līmenī lika izdarīt pamatīgu lēcienu uz malu. Tā rezultātā lops spēja vien ieķerties augšstilbā. Tā saucamais saimnieks atradās apmēram 20m attālumā. SunīC, kurš ņekusajetsa pilnībā bija aizņemts ar manis gremošanu un uz tā saucamā saimnieka bubināšanu uzmanību nepievērsa. Ieraudzījis, ka es mēģinu atkauties no tā kranča, sāka ķerkt - ņe troņ sobačku.
Galu galā izdevās iesist tam lopam sāpīgā vietā (nezinu kur), tas iekaucās uz aizlikās Krasta ielas virzienā. Saimnieks tam pakaļ, skriedams prom vēl veltīja pāris mīļvārdiņus manā virzienā un solīja atgriezties, ja sunīšam būšu kādu skādi nodarījis.
Kad ļembasts beidzās ievēroju, ka visi sunīšumīlētāji ar saviem krančiem no tā laukuma ir pazuduši. Pēc tam potēšanās kurss un citi labumi. Koduma sekas reizēm jūtamas vēl tagad.
Visi tie krančilopi neatkarīgi no šķirnes un izmēra , ja ir bez uzpurņa un nav pavadā būtu likvidējami uz vietas.
Par tēmu, skrējējs rīkojās gandrīz pareizi, tikai ar otro šāvienu vajadzēja lopu likvidēt. Ar likvidāciju četrkājaino domāju.
Kļaviņ - ja redzu, ka draudu, neturi šo sveci savā p*ā bet raksti zajavu. Tikai atceries - ja būs nepamatota, tas ķers Tev makā. Tieši tik vienkārši.
Par saviem vārdiem ir jāatbild.
Suņi: 3 jagdterjeri, taksis un Rietumsibīrijas laika
Medību trofejas: 27
27.03.2015. 09:07
Nu jūs, veči, te laižat!
Runājot par likumu un tikai par likumu.
Skrējējam bija tiesības ņemt līdzi pistoli ar rezerves aptveri. Tur viss skaidrs.
Suņa saimniekam bija tiesības palaist savu suni bez pavadas un uzpurņa tajā mežā. Arī viss it kā skaidrs.
Ja runājam par manu personīgo viedokli, tad es neatbalstu suņa palaišanu bez pavadas vietās,kur ir cilvēki (mastu ar dzinējiem un savu pagalmu ar ciemiņiem šoreiz liksim mierā), arī tādu suni, kurš nav liels un nav agresīvs! Cilvēkam IR tiesības baidīties no suņiem un šīs tiesības vajadzētu respektēt. Pat neliels un ļoti draudzīgs suns var traucēt cilvēkiem. Piemēram, ja es palaistu parkā savu takšeli (nu noteikti no šāda izmēra suņa normālam cilvēkam nevajadzētu baidīties), es varu dot 100% garantiju, ka viņš, aiz milzīgās cilvēkmīlestības visiem garāmgājējiem skrietu klāt, rezultātā- nosmērētas drēbes, saplēstas zeķubikses utt. un VAI MAN TO VAJAG? Kāpēc manam sunim būtu jāsabojā cilvēkam drēbes+garastāvoklis? Tikai tāpēc, ka viņš patiešām nekož? Un mazi bērni? Viņi taču var nobīties! Un riteņbraucēji? Suns, skrienot draudzēties, var paskriet zem divriteņa, rezultātā traumas gan sunim, gan riteņbraucējam, ja nokrīt. Un tādus iemeslus es varu minēt šeit 100 un 1, kāpēc es savu suni nelaistu vaļā tai parkā. Lai arī LIKUMS MAN TO ATĻAUJ! Mēs taču ikdienā neizmantojam VISAS savas tiesības, vai nē?
Runājot par bernieti. Cilvēks parastais 99.9% gadījumu nav profesionāls kinologs un likums viņam neuzliek par pienākumu pārzināt visas suņu šķirnes un zināt, kurš suns ir agresīvs, un kurš nav, un, ja arī nekož, tad 60+ kg suns, ja tikai uzlec, var smagi traumēt pat pieaugušu cilvēku, kur nu vēl bērnu! Jā, un es, kā kinologs, pēdējos gados redzu arvien vairāk agresīvu un, galvenais, absolūti NEAUDZINĀTU, to suņu šķirņu pārstāvjus, kuriem agresīviem nu nemaz nevajadzētu būt - labradorus, zelta retrīveus, berniešus utt. :(
Bet tomēr, es uzskatu, ka šaudīšanās pilsētas parkā gaišas dienas laikā nav gluži adekvāta rīcība! Lai arī likums atļauj staipīt līdzi stroķi ar 2 aptverēm, man nav īsti skaidrs, kāpēc cilvēkam, kas dodas uz parku skriet vai uz kino gaišā dienas laikā, nevis iet naktī uz narkomānu pritonu vai zombiju apdzīvotu kapsētu,būtu šīs likuma dotās tiesības jāizmanto. Te augstāk bija izteikts pieņēmums, ka var būt, ka tam cilvēkam ir iepriekš draudēts. Bet tādā gadījumā viņam vajadzēja 1-kārt vērsties policijā. Jā, un arī, ko nozīmē "draudēts"? Ja tavas draudzenes vīrs tev sola iedot pa snuķi, tas vēl nav iemesls sākt šaut, bet, ja tevi ir "pasūtījuši", tu vienalga esi jau līķis.
Man arī nav īsti skaidrs, ko nozīmē "sajust apdraudējumu". Nu iedomāsimies situāciju, ka es eju caur parku no darba mājās, kā ierasts, apkārusies ar ieročiem tiktāl, cik likums man to atļauj. Pēkšņi man no muguras strauji tuvojas vīrietis, kuru es noturu par potenciālu izvarotāju un sāku šaut! Vai tas būtu normāli?
Redz ir atšķirība vai pašaudies (izmantot, da kaut vai gāzeni) lai aizbaidītu dzīvnieku vai pielieto pa cilvēku uz aizdomu pamata.
Nu a kas liedz sajūtot apdraudējumu brīdināt par šaujamā pielietošanu (cilvēks tomēr saprot vārdus) un pastiprinot brīdinājumu izmantot ieroci izšaujot gaisā?
Nu iedomāsimies situāciju, ka es eju caur parku no darba mājās, kā ierasts, apkārusies ar ieročiem tiktāl, cik likums man to atļauj. Pēkšņi man no muguras strauji tuvojas vīrietis, kuru es noturu par potenciālu izvarotāju un sāku šaut! Vai tas būtu normāli?
Pašaizsardzības ierocis tādēļ ir pašaizsardzības ierocis, lai to izmantotu aizsardzībai, saskaņā ar likumu, galējās nepieciešamības apstākļos - un ne jau dziļā mežā parasti notiek noziegumi, bet kā reizi apdzīvotās vietās.
Likumā ir termins galējā nepieciešamība, kā arī kārtība, kādā ieroci atļauts izmantot un pielietot. Uzbrūkošs dzīvnieks ir tiešs drauds un likums ieroci izmantot un pielietot atļauj.
Žanna, un ko darīsi tajā situācijā parkā, ja ieroča nebūs? Muksi? Tātad, tas pats jādara, ja ierocis ir. Un tikai tad, ja potenciālais uzbrucējs tiešām skries pakaļ un grābs aiz rīkles, būs tiesības izmantot vai uzreiz pielietot ieroci. Tur nav nekā sarežģīta - ar vai bez ieroča, no galējās nepieciešamības situācijām vispirms ir jācenšas izvairīties. Ja tas neizdodas un ieroča nav - esi kārtējais ieraksts statistikā. Ja tas neizdodas un ierocis ir - tad ir iespēja sevi pasargāt no negatīvajām uzbrukuma sekām - piemēram, negulēt kapos. Klapatas jau būs tik un tā - kriminālprocess būs 100% un tā...bet, ja pretējos svaru kausos ir iespēja stipri pirms sava bioloģiskā laika gulēt kapos, tad tā nav slikta alternatīva.
Taču suņa uzbrukuma gadījumā cilvēka iespējas izvairīties ir teju nekādas - suns skrien ātrāk, ir veiklāks un tur viss ir diezgan vienkārši, turklāt Latvijā sakosto (ar smagām sekām veselībai un pat dzīvībai) cilvēku statistika runā par labu tam, ka izvēle izmantot vai pielietot šaujamieroci suņa atturēšanai vai neitralizēšanai ir pamatota.
Atkāpei par radinieku ķirurgu, kuram bija paniskas bailes no mana suņa pat telpās. Visādi mēğināju pierunāt no miera mikas nebaidīties. Beigās teicu, ka viņam ir tiesības baidīties.
Galvenais apzināties savas tiesības.
Krievu okupācijas laikā bija visiem jāzina savas tiesības, bet bija jābūt tik saprātīgiem, lai tās neizmantotu.
Te daži ir no pagātnes noburti.
Galu galā izdevās iesist tam lopam sāpīgā vietā (nezinu kur), tas iekaucās uz aizlikās Krasta ielas virzienā. Saimnieks tam pakaļ, skriedams prom vēl veltīja pāris mīļvārdiņus manā virzienā un solīja atgriezties, ja sunīšam būšu kādu skādi nodarījis.
Kad ļembasts beidzās ievēroju, ka visi sunīšumīlētāji ar saviem krančiem no tā laukuma ir pazuduši. Pēc tam potēšanās kurss un citi labumi. Koduma sekas reizēm jūtamas vēl tagad.
Visi tie krančilopi neatkarīgi no šķirnes un izmēra , ja ir bez uzpurņa un nav pavadā būtu likvidējami uz vietas.
Par tēmu, skrējējs rīkojās gandrīz pareizi, tikai ar otro šāvienu vajadzēja lopu likvidēt. Ar likvidāciju četrkājaino domāju.
Par saviem vārdiem ir jāatbild.
Runājot par likumu un tikai par likumu.
Skrējējam bija tiesības ņemt līdzi pistoli ar rezerves aptveri. Tur viss skaidrs.
Suņa saimniekam bija tiesības palaist savu suni bez pavadas un uzpurņa tajā mežā. Arī viss it kā skaidrs.
Ja runājam par manu personīgo viedokli, tad es neatbalstu suņa palaišanu bez pavadas vietās,kur ir cilvēki (mastu ar dzinējiem un savu pagalmu ar ciemiņiem šoreiz liksim mierā), arī tādu suni, kurš nav liels un nav agresīvs! Cilvēkam IR tiesības baidīties no suņiem un šīs tiesības vajadzētu respektēt. Pat neliels un ļoti draudzīgs suns var traucēt cilvēkiem. Piemēram, ja es palaistu parkā savu takšeli (nu noteikti no šāda izmēra suņa normālam cilvēkam nevajadzētu baidīties), es varu dot 100% garantiju, ka viņš, aiz milzīgās cilvēkmīlestības visiem garāmgājējiem skrietu klāt, rezultātā- nosmērētas drēbes, saplēstas zeķubikses utt. un VAI MAN TO VAJAG? Kāpēc manam sunim būtu jāsabojā cilvēkam drēbes+garastāvoklis? Tikai tāpēc, ka viņš patiešām nekož? Un mazi bērni? Viņi taču var nobīties! Un riteņbraucēji? Suns, skrienot draudzēties, var paskriet zem divriteņa, rezultātā traumas gan sunim, gan riteņbraucējam, ja nokrīt. Un tādus iemeslus es varu minēt šeit 100 un 1, kāpēc es savu suni nelaistu vaļā tai parkā. Lai arī LIKUMS MAN TO ATĻAUJ! Mēs taču ikdienā neizmantojam VISAS savas tiesības, vai nē?
Runājot par bernieti. Cilvēks parastais 99.9% gadījumu nav profesionāls kinologs un likums viņam neuzliek par pienākumu pārzināt visas suņu šķirnes un zināt, kurš suns ir agresīvs, un kurš nav, un, ja arī nekož, tad 60+ kg suns, ja tikai uzlec, var smagi traumēt pat pieaugušu cilvēku, kur nu vēl bērnu! Jā, un es, kā kinologs, pēdējos gados redzu arvien vairāk agresīvu un, galvenais, absolūti NEAUDZINĀTU, to suņu šķirņu pārstāvjus, kuriem agresīviem nu nemaz nevajadzētu būt - labradorus, zelta retrīveus, berniešus utt. :(
Bet tomēr, es uzskatu, ka šaudīšanās pilsētas parkā gaišas dienas laikā nav gluži adekvāta rīcība! Lai arī likums atļauj staipīt līdzi stroķi ar 2 aptverēm, man nav īsti skaidrs, kāpēc cilvēkam, kas dodas uz parku skriet vai uz kino gaišā dienas laikā, nevis iet naktī uz narkomānu pritonu vai zombiju apdzīvotu kapsētu,būtu šīs likuma dotās tiesības jāizmanto. Te augstāk bija izteikts pieņēmums, ka var būt, ka tam cilvēkam ir iepriekš draudēts. Bet tādā gadījumā viņam vajadzēja 1-kārt vērsties policijā. Jā, un arī, ko nozīmē "draudēts"? Ja tavas draudzenes vīrs tev sola iedot pa snuķi, tas vēl nav iemesls sākt šaut, bet, ja tevi ir "pasūtījuši", tu vienalga esi jau līķis.
Man arī nav īsti skaidrs, ko nozīmē "sajust apdraudējumu". Nu iedomāsimies situāciju, ka es eju caur parku no darba mājās, kā ierasts, apkārusies ar ieročiem tiktāl, cik likums man to atļauj. Pēkšņi man no muguras strauji tuvojas vīrietis, kuru es noturu par potenciālu izvarotāju un sāku šaut! Vai tas būtu normāli?
Nu a kas liedz sajūtot apdraudējumu brīdināt par šaujamā pielietošanu (cilvēks tomēr saprot vārdus) un pastiprinot brīdinājumu izmantot ieroci izšaujot gaisā?
nu par to jau ir tas staasts...
Likumā ir termins galējā nepieciešamība, kā arī kārtība, kādā ieroci atļauts izmantot un pielietot. Uzbrūkošs dzīvnieks ir tiešs drauds un likums ieroci izmantot un pielietot atļauj.
Žanna, un ko darīsi tajā situācijā parkā, ja ieroča nebūs? Muksi? Tātad, tas pats jādara, ja ierocis ir. Un tikai tad, ja potenciālais uzbrucējs tiešām skries pakaļ un grābs aiz rīkles, būs tiesības izmantot vai uzreiz pielietot ieroci. Tur nav nekā sarežģīta - ar vai bez ieroča, no galējās nepieciešamības situācijām vispirms ir jācenšas izvairīties. Ja tas neizdodas un ieroča nav - esi kārtējais ieraksts statistikā. Ja tas neizdodas un ierocis ir - tad ir iespēja sevi pasargāt no negatīvajām uzbrukuma sekām - piemēram, negulēt kapos. Klapatas jau būs tik un tā - kriminālprocess būs 100% un tā...bet, ja pretējos svaru kausos ir iespēja stipri pirms sava bioloģiskā laika gulēt kapos, tad tā nav slikta alternatīva.
Taču suņa uzbrukuma gadījumā cilvēka iespējas izvairīties ir teju nekādas - suns skrien ātrāk, ir veiklāks un tur viss ir diezgan vienkārši, turklāt Latvijā sakosto (ar smagām sekām veselībai un pat dzīvībai) cilvēku statistika runā par labu tam, ka izvēle izmantot vai pielietot šaujamieroci suņa atturēšanai vai neitralizēšanai ir pamatota.