Bet cik gadījumu ir bijis ka stāvi krūmos kaut kas sāk čabot un krakšķet. Asinīs adrenalīns parādās, sirds sāk straujāk sisties, iepleco, noņem no drošinātāja, bet tur še izlien ārā dzinējs, nu tad es tā sāku lamāties ka ausis sāk svilt. Cik reizes bija tā un ne tikai man, paldies Dievam viss beidzās labi, bet ar tiem lieliem kliedzējiem cik reizes bija teikts kliegt skaļāk, nu vismaz paņem plasmasenē pieber akmeņus un grabini, nē slinkums pat to darīt. Es kad eju dzinējos dažreiz vai nu plasmaseni piebērtu ar akmeņiem vai alus buņžu, tas ir ko mūsu zaļie mežā pamet, to arī paņemu un pielietoju kā papildus lietiņu dzinējos :)
Es labprāt šo diskusiju pavērstu vēl vienā virzienā, kam jau Andis pieskārās.
Diskusijā iet runa par šautuvju lobēšanu, nelaimes gadījumu statistiku, par "veciem, bet cienījamiem garāmšāvējiem", tomēr aizmirstās par šīs lietas vienu būtisku aspektu - cik godprātīgi tiek norakstītas licences uz visiem sašautajiem un aizgājušajiem meža zvēriem? Runāt vajadzētu arī par to, ka šaušanas prasme daļai mednieku ir katastrofālā līmenī un domāju, ka puse licenču dzinējmedībās būtu (bet netiek) jānoraksta uz sašautajiem dzīvniekiem.
Es arī esmu par regulāru šaušanu šautuvē, vēlams, ne piespiedu :) kārtā. Šaušanas iemaņas iet mazumā, ja sanāk izšaut dažas reizes gadā, kā tas bieži ir ar senioriem. Nekā personīga!
Jau kurā tēma par vienu un to pašu, bet nu lai, tas tomēr skar mūs visus. Var jau rēķināt, kā grib un salīdzināt, ar ko grib, bet tas tomēr ir acīm redzami, ka viss tas pasākums pamatā ir tikai tam paredzēts, lai kāds, vai kādi, varētu sevis un sava amata pastāvēšanas nepieciešamību apliecināt. Nu un varbūt arī kādam labam paziņam kādu nelielu labumiņu sagādāt. Tiem medniekiem, kuri šauj regulāri, vai tas būtu šautuvē, vai arī medībās, tiem arī eksāmens, kā tāds, problēmas nesagādās, vienīgi prasīs lielākus izdevumus. Bet tiem, kuri netrenējas principā un tikai reizi pusgadā iet uz veikalu iepirkt atkal pa divām jaunām patronām, tiem arī eksāmens reizi gadā neko nelīdzēs. Sakostiem zobiem, valdību un visu pārējo pasauli lādot atšaus to uzlikto minimumu un viss, līdz nākamajam eksāmenam sevi neapgrūtinās, ar „lieku” šaudīšanos. Vai tādēļ būtiski uzlabosies rādītāji negadījumu statistikā, kura tiek piesaukta par galveno pamatojumu eksāmena nepieciešamībai? Nu ne vella! Jo šaušanas prasmju eksāmenam, lai arī kādā formā un disciplīnā tas nebūtu, patiesībā nav nekādas saistības, ar negadījumiem medībās. Jā, var piekrist tam, ka mednieku neprasme šaut, jeb varbūt būtu pareizāk teikt - siktā prasme medīt, palielina savainoto un neatrasto medījamo dzīvnieku daudzumu, bet nekādi ne negadījumu skaitu medībās. Pie mums gan tas jau visai ierasts, ka tie kam tā vara un teikšana, bieži vien grib taisīties gudrāki esam kā visi pārējie, gan šeit, gan plašajā pasaulē un pierādīt, ka autiņa motoru vispareizāk ir remontēt caur izpūtēju...
Ja nu tiešām grib samazināt to bēdīgo statistiku, tad to var izdarīt tikai paši mednieki, pirmām kārtām apgūstot savus ieročus. Nepietiek, ka tos laiku pa laikam noslauka ar eļļainu lupatiņu. Ierocis ir jājūt, ar to ir jādarbojas bieži un daudz, ar to ir jāsarod. Un tad nebūs pārsteigumi, ka ielādē vienā stobrā, bet izmisīgi mēģina izšaut no otrā, jeb mēģinot nolaist belžņus, iet vaļā negaidīts šāviens. Iemesls 99,9 % nelaimes gadījumiem medībās, ir pašu mednieku nolaidība un elementāru drošības noteikumu, pat ne neievērošana, bet bieži absolūta ignorēšana. Un nekādi eksāmeni medniekus nepiespiedīs tos ievērot medībās. To vienkārši ir jāgrib un jādara, katram atsevišķi un visiem kopā. Var jau sarakstīt sējumiem instrukciju drošības tehnikā šautuvēs un medībās (spodrinot savus „mundierus” un pie viena notērējot lērumu valsts un mednieku naudas), bet kā redzam, tas nestrādā. Patiesībā, lai jebkura darbošanās ar ieročiem būtu droša, ne vien sev, bet arī visiem apkārtesošajiem, pietiek ar dažiem pamatnoteikumiem. Un te atkal nekāds „velosipēds” nav jāizgudro, citi to jau ir izdarījuši. Vismaz tiem, kuri ir interesējušies par šaušanas sportu un tā attīstību ASV, vajadzētu zināt, kas ir pulkvedis Džefs Kūpers un viņa četri noteikumi rīkojoties ar šaujamieroci.
1. Ar ieroci vienmēr jāapietas, kā ar pielādētu.
2. Nekad negriezt ieroci tajā virzienā, kurā netaisās šaut.
3. Neturēt pirkstu uz sprūda, kamēr ierocis nav notēmēts uz mērķi.
4. Pirms izšaut, jābūt pārliecinātam par to, kas atrodas pirms un aiz mērķa.
Un no sevis gribu pielikt vēl vienu punktu. Ar to es tiku mācīts jau bērnībā un tā pa lielam ņemot, tas ietver sevī visus iepriekš nosauktos noteikumus kopā. :)
5. Reizi gadā var izšaut pat slotas kāts, kur nu vēl ierocis ...
Raivi, neviens jau nav vainīgs, ja tavā kolektīvā tikdaudz pūdelētāju.Bet ja godīgi,tad es neuzskatu ,ka mums ir pārāk daudz bezmugurkaulnieku mednieku,ja neiebilst visam tam bardakam pretīm.
1. Vecie nemāk šaut!
Bet jaunie???
Kam izdevīgs ir tas eksāmens?
2. Grib aizliegt svina munīciju!
3. Cik tālu vēl var atļaut čakarēt medniekus???
Par tiem dzinējiem kas dzenot nebļaustās un netrokšno ir nejau ka aizmirsa vai kas cits,nē viņam kā "tarzānam" jāskrien pakaļ zvēram,lai ieraudzītu kas tur bij cik lieli ragi un pēc iespējas klusāk.Par šaušanas ieskaitēm protams ka vajadzīgas,bet vai "obligātās"??? Jau daudzus gadus kolektīvā rīkojam iespēju medniekiem pašaut,bet ir tādi kas to neuzskata pa vajadzīgu.
Jā Edgar mums viens tāds ir ar iesauku muzikants. Kad stāv uz numura tad stāv austiņās un kratās kā uz elektrības vada uzkāpis, par to pizduļej dabūja, bet kad iet dzinējos un ja ir līdzi viņa sunis, un ja šis viņa sunis sāka riet, tad viņam tāda tendence, noklust, paklausās kurā pusē suns rej un tad kā alnis aiziet caur visiem krūmiem uz to pusi. Bija tā ejam, viņš iet kreisajā pusē, nedaudz atpalika, kliedam lai līnija apstājas un izlīdzināmies, kamēr to darījām, sāka riet viņa suns, pēc 2 min, jau dzirdam kaut kas kliedz mums jau dikti priekšā un jau labajā pusē no manis, pa kuru laiku viņš to izdarīja neviens nezina! Galvenais ar kādu ātrumu vajadzēja to gabalu noskriet lai uz turieni tiktu, protams toreiz riktīgi pa kupri norāvās no medniekiem, maz trūka lai zobus paskaitītu, jo labi ka viss beidzās labi, bet varēja būt viss daudz savādāk.
Kā saka jauns mednieks, bet smadzeņu necik nav!!!
Es uzskatu, ka pāršaušana tas ir normāli, mūsu klubā jau gadus 15 katru gadu ir jāšauj, savādak uz medībās nemaz nevar rādīties, uzskatu ka jātrenējas šautuvē regulāri, un jātrenējas tieši šautuvē nevis mežā pa zvēriem.
Diskusijā iet runa par šautuvju lobēšanu, nelaimes gadījumu statistiku, par "veciem, bet cienījamiem garāmšāvējiem", tomēr aizmirstās par šīs lietas vienu būtisku aspektu - cik godprātīgi tiek norakstītas licences uz visiem sašautajiem un aizgājušajiem meža zvēriem? Runāt vajadzētu arī par to, ka šaušanas prasme daļai mednieku ir katastrofālā līmenī un domāju, ka puse licenču dzinējmedībās būtu (bet netiek) jānoraksta uz sašautajiem dzīvniekiem.
Es arī esmu par regulāru šaušanu šautuvē, vēlams, ne piespiedu :) kārtā. Šaušanas iemaņas iet mazumā, ja sanāk izšaut dažas reizes gadā, kā tas bieži ir ar senioriem. Nekā personīga!
Ja nu tiešām grib samazināt to bēdīgo statistiku, tad to var izdarīt tikai paši mednieki, pirmām kārtām apgūstot savus ieročus. Nepietiek, ka tos laiku pa laikam noslauka ar eļļainu lupatiņu. Ierocis ir jājūt, ar to ir jādarbojas bieži un daudz, ar to ir jāsarod. Un tad nebūs pārsteigumi, ka ielādē vienā stobrā, bet izmisīgi mēģina izšaut no otrā, jeb mēģinot nolaist belžņus, iet vaļā negaidīts šāviens. Iemesls 99,9 % nelaimes gadījumiem medībās, ir pašu mednieku nolaidība un elementāru drošības noteikumu, pat ne neievērošana, bet bieži absolūta ignorēšana. Un nekādi eksāmeni medniekus nepiespiedīs tos ievērot medībās. To vienkārši ir jāgrib un jādara, katram atsevišķi un visiem kopā. Var jau sarakstīt sējumiem instrukciju drošības tehnikā šautuvēs un medībās (spodrinot savus „mundierus” un pie viena notērējot lērumu valsts un mednieku naudas), bet kā redzam, tas nestrādā. Patiesībā, lai jebkura darbošanās ar ieročiem būtu droša, ne vien sev, bet arī visiem apkārtesošajiem, pietiek ar dažiem pamatnoteikumiem. Un te atkal nekāds „velosipēds” nav jāizgudro, citi to jau ir izdarījuši. Vismaz tiem, kuri ir interesējušies par šaušanas sportu un tā attīstību ASV, vajadzētu zināt, kas ir pulkvedis Džefs Kūpers un viņa četri noteikumi rīkojoties ar šaujamieroci.
1. Ar ieroci vienmēr jāapietas, kā ar pielādētu.
2. Nekad negriezt ieroci tajā virzienā, kurā netaisās šaut.
3. Neturēt pirkstu uz sprūda, kamēr ierocis nav notēmēts uz mērķi.
4. Pirms izšaut, jābūt pārliecinātam par to, kas atrodas pirms un aiz mērķa.
Un no sevis gribu pielikt vēl vienu punktu. Ar to es tiku mācīts jau bērnībā un tā pa lielam ņemot, tas ietver sevī visus iepriekš nosauktos noteikumus kopā. :)
5. Reizi gadā var izšaut pat slotas kāts, kur nu vēl ierocis ...
1. Vecie nemāk šaut!
Bet jaunie???
Kam izdevīgs ir tas eksāmens?
2. Grib aizliegt svina munīciju!
3. Cik tālu vēl var atļaut čakarēt medniekus???
Kā saka jauns mednieks, bet smadzeņu necik nav!!!