Forums

Māri - saskaņā ar normatīvajiem aktiem, ieroča nēsāšanas tiesības kā reizi ir tādas - nēsāt līdzi ieroci un vienu rezerves aptveri. Kādi bija iemesli kādēļ persona baidījās par savu drošību treniņa laikā nav būtiski - personai bija likumīgas tiesības to darīt!
Izskatās pēc tā, ka daļa cilvēku neanalizē pašu notikumu, bet gan savas bailes no ieročiem ekstrapolē uz šo situāciju, parādot šāvēju kā psihu. Šķiet, ka Zigmunds Freids, kura autoritāte psihoanalīzē nav diez ko apstrīdama, ir teicis šos vārdus: "Bailes no ieročiem liecina par personas nepilnīgu seksuālo un emocionālo attīstību."
Lasot komentārus portālos ir secināms, ka ir diezgan liela populācijas daļa, kurai tā vai citādi ir iekšējas bailes no ieročiem. Tātad, faktiski cilvēki, kuriem būtu steidzami jāārstējas mums apkārt ir biezā slānī - atšķirībā no tiem 9000 cilvēkiem, kuriem ir ieroča nēsāšanas atļauja un kuriem ir jāiet pie psihiatra regulāri, tie pārējie vada transporta līdzekļus, strādā ar cirvjiem, zāģiem, nažiem, dažādu ķīmiju, apgūst dažādus speciālos cīņas paņēmienus, pērk un tur dažādus suņus - respektīvi, viena liela daļa patiesībā ir drauds sabiedrībai.

Piekrītu Andrim - Arnis tik tiešām samurgojis... Arni - ja tu ietu pa parku ar suni (nav svarīgi ar piesietu vai nepiesietu) un meiteni, un kāds izviltu ieroci, tad tava rīcība būtu sekojoša : 1. iedziļināties uzbrucēja problēmās un izanalizēt konflikta cēloni. 2. Mēģināt piemeklēt atbilstošu likuma punktu ieroču aprites likumā, lai saprastu tavu turpmāko rīcību, iepriekš abrunājoties ar uzbrucēju un mēginot pārliecināt par veikto rīcību nepareizību 3. tikai tad, varbūt, un stipri teorētiski pastāv iespēja, kad tu iekrāmētu viņam pa muti... Bet ja, tomēr, tu saskatītu vainu savā sunī vai meitenē, kas varēja viņu provocētu uz šādu rīcību, tad atvainotos, apsolītos tā vairs nedarīt un šķirtos kā draugi...
Piedod, bet es krāmētu pa tāfeli - un pēc tam lai skaidro...

Vēl neviens nav pierādījis, ka suņa saimnieks ir pārkāpis noteikumus. Tāpat neviens vēl nav pierādījis, ka suns ir uzbrucis. Zinot, ka mūsu vidū ir gana daudz cilvēciņu, kam ir vēlme vienmēr un visur kādai dzīvai radībai atņemt dzīvību, tad nebrīnīšos, kas šis būs viens no tādiem gadījumiem. Par to liecina fakts, ka cilvēks sportojot ņem līdz pistoli ar divām aptverēm. Tas jau liecina par to, ka šī tipa psihi kaut kas nav kārtībā.

Arni - šeit nu gan Tu samurgoji.. Nebij tiesību izvilkt pat šaujamieroci. Koduma pēdas ir? NAV!! VISS!! Pierādīt ka suns uzbruka nevar, būtu tas suns tuvumā tiktu nošauts, tik sūdīgi makarovs jau ar neiet. Raimonds varētu vēl piedzīt kompensāciju no ta huļapļota par morālajiem pārdzīvojumiem. Šeit Raimonds saskatīja draudus sev un ģimenei un ar dūrēm aizstāvējās. Ierocis nekur nav pazudis tā kā nekas nav atņemts. Aizturēt gan nedrīkstēja, bet tās jau ir sekas. Par suņa laišanu bez saites... Reti kurš tur staidzina suni pavadā, un līdz šim nekas ļauns nav noticis.

Jā, Edgar, locekļus publiskās vietās vispār labāk nevajag raustīt ;)
Bet par tēmu - varenais sitējs ir viennozīmīgi iebraucis auzās. Pat, ja miesas bojājumus atzīst par viegliem - prettiesiska ieroča piesavināšanās un personas brīvības nepamatota ierobežošana ir krimināls. Ceru, ka nosacīto vismaz dabūs. Un cerams, ka upuris piedzīs nevāju kompensāciju - tur gan ieteiktu nevilcināties ar civilprasības iesniegšanu un prasības nodrošinājuma pieprasīšanu, pirms nav pēdējie grozījumi Civilprocesā stājušies spēkā. Tādus varoņus ir jāmāca.
Attiecībā par šaušanu - ja suns uzbruka, vajadzēja šaut sunim. Ja šāva, bet netrāpīja, tad:
-vai nu sūdīgs ierocis - jēgas ar tādu staigāt nav;
-vai nu sūdīgs šāvējs - atkal, tad nevajag ar ieroci vazāties;
-vai nu suns bija par tālu - tādā gadījumā ieroča pielietošana bija prettiesiska, bet, ja ierocis tika nevis pielietots bet izmantots veicot brīdinājuma šāvienu, tad izmantošana bezjēdzīga.
Jautājums rodas arī par 2 šāvieniem.
Pareiza rīcība, ja uzbrukums nebija negaidīts un pēkšņs - un no skopās informācijas tā var secināt - būtu bijusi skaļi brīdināt par potenciālu draudu sev un palūgt savākt suņus. Jā, tas ir kaitinoši, ka treniņu laikā jāapstājas, bet - ja uzbrukums nav pēkšņš, šaut nedrīkstēja.
Savukārt, ja uzbrukums bija pēkšņs, tad šaujamierocis bija jāpielieto tā, lai suns būtu padarīts nekaitīgs.
Līdz ar to, šajā gadījumā izskatās, ka ieroča izmantošana bija neadekvāta situācijai. Vēl vairāk - ieroča īpašnieks pieļāva ieroča nonākšanu trešās personas valdījumā. Faktiski, ar to parādot, ka viņam ieroci nemaz nevajag, jo adekvāti reaģēt uz situācijām viņš nespēj.
Vienlaicīgi, ir pilnīgi skaidrs - problēmas cēlonis ir bezatbildīgs suņa/-u īpašnieks/-i, kuru dēļ cilvēkiem jājūtas bezmaz kā kaujas zonā, jo nevar zināt, kurā brīdī "on nekusaet" pēkšņi sadomās tomēr savus žokļus pāraudīt uz dzīvas miesas. Cerams, ka tas, ka šāvējs ir varas partijā šo situāciju, pirmkārt, atrisinās tā, ka kauslis vairs ar savām ekstrimitātēm nevicināsies un suņu brīvā vazāšanās tiks piegriezta. Pieļauju, ka varbūt var apmācīti suņi ar īpašu sertifikātu vazāties bez pavadas. Bet tad tā - ja suns kādam uzbrūk, sertifikāta izsniedzējs automētiski zaudē savas tiesības izsniegt sertifikātu un - šāda suņa vazāšanās no īpašnieka tiek obligāti civiltiesiski apdrošināta. Ja nē - milzīgs sods. Tāds, lai maz neliekas. Un - nenvēršams. Ja bezatbildīgajam suņa īpašniekam pieder tikai apenes - jāatņem tās!

Padomājiet par vēl vienu scenāriju, kas notiktu, ja ierocis būtu GAN skrējējam GAN suņa īpašniekam !!! Tad pēc nelielas 30 min. apšaudes savā starpā un visas munīcijas izšaušanas tiktu noskaidrota patiesība... Paldies Dievam, kad šāda apstākļu sakritība nav notikusi...

Es kā esmu strādājis ar vācu aitas sugas suņiem un dzīvē personīgi esmu saskāries ar dažādas škirnes suņiem tad varu pateikt to ka ar lielu suni tikt skaidrība ir vieglāk nekā ar maziem. Galvenais ir nebaidīties, neraustīt liekos locekļus un nebēgt. Man cik reizes ir uzbrukuši lielie suņi, lielākoties pietika ar to ka es nobļojos fu nedrīkst vai krieviski neļza un suns lielākoties piebremzē un neuzbrūk. Bet ar maziem ir tā kamēr ar mietu pa purnu nesadevi tikmēr neatstāj un uzbrūk. Cik man redzētā viss stulbākā suga ir pikinesi, tie pat saimniekam uzbrukt var. Es nerunāju par kaujas suņiem, bet par tipja majas suņiem, mīļuļiem. Protams katra situācija ir dažāda, bet galvenais nebaidīties un neskriet. Kā viens kinologs teica ja velies lai suns tevi klausītu galvenais ir pirmajam iekost sunim un tā lai tas saprastu kurš ir īstais saimnieks šajā vieta. Pats personīgi pārbaudījis nēssmu ,bet vienam vācu aitas sugas sunim gan žoklis ilgi nestrādaja, jo uzbruka no slēpņa,pašam nekā nebija jo zinu kā ar šiem suņiem rīkoties. Sliktāk ir kad bars uzbrūk tad gan ir pagrūti atvairīties no vairāku suņu uzbrukuma!

Nezinu situāciju, bet manī aizdomas raisa fakts, ka čalis skrienot ņem pielādētu ieroci ar 2 aptverēm līdzi... un viņa feiss. Tam šāvējam ir "one of these faces". Zinu zinu, es tikko stereotipā ierāvu, bet atgādina filmu Zikovs-2. Vēl man liekas, ka, ja kāds šautu uz maniem kaķiem (pagalmā starp daudzdzīvokļu mājām), tad es arī tam iznestu seju.
Bēeeet, redziet, es nezinu, kas tur īsti notika, tāpēc grūti spriest... Vardarbība, katrā ziņā, ir pēdējais mērs, ko pielietot.
Ja nu man būtu "aizkrāvies ciet" un es dotos skriet ar pistoli... sorry - ar makāroveni (grūti to lūzni nosaukt par pistoli)..., tad laikam pirms šaut gaisā, vai uz suņiem es bļautu uz saimniekiem, lai pietur suņus, lai nekavējoties tos savāc. Iespējams es lietotu nedaudz tēlainākus izteicienus attiecībā uz tiem saimniekiem nekā tikko uzrakstīju. Nu jā, un tad jau redzētu, kas notiktu tālāk - es domāju, ka viņi savus suņus sasauktu atpakaļ.

Nu bilžu izvietošana gan bija neadekvāts solis kuru veicot suņa saimnieks parādīja cik adekvāts viņš ir. Cirks gatavais. Un mans suns arī nekož bet atsevišķos gadījumus arī kož tāpat kā slotas kāts šauj.

Netu trupa netu dela !!!!